Caur bendiju uz hokeju (1)

CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Vai zināt, ka latviešu līdzjutēji pirmo reizi hokeju mūsdienu izpratnē redzēja tikai 1924. gadā? Un ka līdz pat 20. gadu beigām mūsmājās ļoti populārs ziemas sporta veids bija Skandināvijā dzimušais bendijs, kurā hokeju spēlēja ar bumbiņu? Īsto hokeju Latvijā tā pa īstam sāka spēlēt tikai 30. gadu sākumā, un arī tad sporta žurnālisti tam nepareģoja nekādu nākotni.

Mēs zinām — viņi kļūdījās. Un šodien pat varam atrast zināmas līdzības starp toreiz un tagad. Jau 30. gados Latvijas hokejisti mēdza pārsteigt līdzjutējus, sīvi cīkstoties ar pasaules hokeja pirmajām komandām. "Ar ledushokeju jeb Kanādas hokeju, kā šo spēli sākumā dēvēja, Latvijā sāka nodarboties 1929./1930. gada ziemā Liepājā. Bet tagad atskatoties liekas gandrīz paradoksāli, ka spēle, kurai sākumā gandrīz neviens nepareģoja nākotni, meteora ātrumā izskauda divdesmitajos gados tik ļoti populāro ziemas sporta nozari — bendiju," raksta sporta vēstures korifeji Vilis Čika un Gunārs Gubiņš. Kad 1924. gada februārī Rīgā pārpratuma dēļ gaidītās bendija vienības vietā ieradās Karalauču hokejisti un latvieši pirmo reizi savām acīm redzēja hokeju — šo slaveno kanādiešu spēli —, avīze "Latvis" rakstīja: "Kanādiešu hokejs, liekas, pie mums piekrišanas negūs, jo, salīdzinot ar mūsu hokeju (bendiju), tam mazāk dzīvības, ātruma un skaistuma, gan arī varbūt tādēļ, ka neprotam to labi, un arī ledus stāvoklis nav vienmēr piemērots." Vēl 1930. gada decembrī, kad Rīgā notika pirmais nopietnais mēģinājums iepazīstināt latviešu ziemas sportistus ar hokeju, "Latvis" ziņoja: "Maza interese bija par pirmo hokeja spēles stundu: zviedru speciālista Svena Jensena interesanto lekciju noklausīties bija ieradušies tikai 14 sportisti." Tomēr kauliņi bija mesti. Pirmās oficiālās starpvalstu sacensības hokejā Rīgā notika 1929. gada 27. februārī pret Lietuvu, kur ar šo sporta veidu nodarbojās jau kādus piecus gadus. Spēles rezultāts bija 3:0 latviešu labā. Latvijas hokejs aktīvi sevi pieteica starptautiskajā apritē. Jau 1932. gadā, kaut tehniskās zināšanas bija vājas un trūka pat pareizo slidu, latviešu hokejisti devās uz Eiropas meistarsacīkstēm Berlīnē. Slavenajā "Sport Palast" mākslīgā ledus arēnā uzvarēja Zviedrija. Latvieši zaudēja Čehijai, Francijai un Anglijai, bet pieveica Rumāniju (3:0), čempionātā progresējot ar katru spēli. Sportists un sporta žurnālists H. Zaļums lielā sajūsmā pēc tam "Stadionā" rakstīja: "Ledushokejam jātop par vadošo ledusspēli Latvijā." Vai nav pravietiski vārdi? Pēc gada Prāgā notika pasaules čempionāts. Par pasaules čempioniem kļuva amerikāņi. Latvieši zaudēja Šveicei, Ungārijai, Rumānijai, toties gandarījuma spēlē pārspēja Itāliju (2:1). "Prage Tagblatt" pēc tam rakstīja: "Lielākais meistarsacīkšu pārsteigums bija Itālijas zaudējums Latvijai." 1935. gada pasaules čempionātā Davosā Šveicē latvieši pirmo reizi spēlēja ar vislabākajiem šīs spēles pratējiem kanādiešiem un smagi zaudēja — 0:14. Kanādieši kļuva par čempioniem. Zaudējums tomēr nenomāca draiskulīgo garu, kas dažkārt Latvijas hokejistos mēdza ņemt virsroku. Kādu rītu Latvijas izlases pavadītājs, Ziemas sporta savienības priekšsēdētājs Roberts Plūme saņēma aicinājumu ierasties Davosas policijā, lai izskaidrotu, kā pilsētas šokolādes un cigarešu automātos pēkšņi saradies tik daudz Latvijas naudas. Izrādījās, ka šveiciešu automātos, kas pielāgoti vienam Šveices frankam, derēja arī Latvijas divu santīmu monēta. Daži latviešu hokejisti nespēja pretoties šim kārdinājumam. Plūme starpgadījumu nokārtoja bez lieka trokšņa. Latvieši saņēma atpakaļ savu naudu, bet šveicieši — attiecīgo vērtību frankos. 1937. gada pasaules čempionātā Latvija nepiedalījās, bet 1938. gadā Prāgā mūsējie bija klāt. Mūsējie Prāgā Latvija spēlēja vienā grupā ar Norvēģiju, ASV un Vāciju. Norvēģus uzvarēja ar 3:1, bet ASV un Vācijai liecās tikai sīvā cīņā, abas reizes zaudējot ar 0:1. Par pasaules čempioniem kļuva kanādieši. Taču par Latvijas vārtsarga Roberta Lapaiņa izcilo spēli čehi bija tā sajūsmināti, ka pēc turnīra piedāvāja līgumu ar Čehijas meistarvienību. Uz kāda žurnāla vāka parādījās liela Lapaiņa fotogrāfija ar parakstu — "Mazais kanādietis". Starp citu, mūsējie pamatīgi pārsteidza arī hokeja līdzjutējus. Stāsts ir šāds. Spēle ar ASV izlasi. Mūsējie uz laukuma izslido pirmie. Viņi ir tērpušies gaiši zilajos Universitātes sporta vamžos, kurus grezno stilizēta pūcīte, kuras abās pusēs ir divi burti "US" (atšifrējumā: "Universitātes Sports"). Publika jūsmīgi uzņem mūsu puišus, viņus tūdaļ ielenc liels fotogrāfu un žurnālistu bars. Tikai tad, kad laukumā ierodas amerikāņi, kuru tērpus grezno viens burts vairāk — "USA", skatītāji attopas, ka iedomāto aizjūras sportistu vietā ir sveikuši pavisam citu vienību. Lielais fotogrāfu un žurnālistu bars pārsviežas pie īstajiem amerikāņiem. Taču! Taču pēc sacensībām lielākās ovācijas saņēma mūsējie! Un šoreiz tas nebija pārpratums, jo izslavētie amerikāņi hokejā maznozīmīgo Latvijas komandu spēja pārspēt tikai spēles beidzamajās sekundēs. Rezultāts 1:0. Vai tas kaut ko neatgādina? Spēļu starplaikā hokejisti apciemoja dzimtenes saliņu čehu valstī. Ziemas sporta savienības priekšsēdētājs Roberts Plūme Latvijas sūtnim Mārtiņam Nukšem uzdāvināja pudeli Latvijas dzidrā. Priecīgs bija dāvanas saņēmējs, gandarīts — dāvinātājs, bet dažs hokejists mazliet nervozēja. Kāpēc? Pēc 20 gadiem hokejists Leonīds Vedējs atklāja, ka no dzimtenes vestajā pudelē nebija Latvijas dzidrais, bet parastais Varšavas stacijas dzeramais ūdens. Sūtnim domātās dāvanas saturu bija apmainījuši hokejisti Roberts Lapainis un Edgars Klāvs. 1939. gadā pasaules čempionāts notika Šveicē, kur Latvija spēlēja vienā grupā ar Čehoslovākiju, Šveici un Dienvidslāviju. Pirmo reizi mūsējiem jau bija savs treneris Jurgens, uz brīdi talkā nāca arī kanādietis Mārčs. Tomēr pirmajās spēlēs pret šveiciešiem un čehiem latvieši pasmagi zaudēja ar 0:10 un 0:9. Pēdējie grupā tomēr palika dienvidslāvi, kurus pieveicām ar 6:0. Vienu reizi Latvijas hokejisti piedalījās arī ziemas olimpiskajās spēlēs — 1936. gadā. Spēlējot vienā grupā ar Kanādu, Poliju un Austriju, Latvija zaudēja attiecīgi 11:0, 9:2 un 7:1. Vismaz daļēji vājos rezultātus izskaidroja sliktie laika apstākļi — līdz olimpiskajām spēlēm Latvijā sala gandrīz vispār nebija, tāpēc izlase aizbrauca faktiski netrenējusies. Latvijas Ziemas sporta savienība pat atsauca piedalīšanos, bet pēc Vācijas olimpiskās komitejas atkārtota lūguma tomēr nolēma startēt. Spēļu bilance Starpkaru posmā Latvijas hokejisti piedalījās 36 valstu sacīkstēs, no kurām Latvija uzvarēja 14, zaudēja 21 un vienu reizi nospēlēja neizšķirti. Par mūsu hokejistu izcilākajiem panākumiem uzskatāmi tikai ar vienu vārtu starpību (0:1) piedzīvotie zaudējumi 1938. gadā pret ASV un Vāciju, kuras tolaik bija pasaules labāko hokeja izlašu vidū. Latvijas sekmes noteica vairāki apstākļi. Pirmkārt, Latvijā hokeju nopietni sāka spēlēt tikai 1930. gadā. Otrkārt, uz ledus mūsējie nokļuva tikai ziemas sezonā, kas caurmērā sākās ap 15. decembri un ilga, labākajā gadījumā, līdz marta vidum. Treškārt, Latvijā nebija mākslīgā ledus slidotavas. Ņemot to vērā, Latvijas gūtās sekmes šajā sporta veidā uzskatāmas par teicamām. To kaldināšanā liela loma bija Latvijas Ziemas sporta savienības vadītājam Robertam Plūmem un viņa palīgam Aleksandram Liepiņam, kuri daudz darīja hokeja popularizēšanā. Tāpat lieli nopelni bija šīs savienības hokeja sekcijas vadītājiem — sākumā Arvīdam Zirnim, tad Arvīdam Jurgenam un beidzot Leonīdam Vedējam. Starp citu, Latvijas valstsvienībā spēlējuši pavisam 28 hokejisti, un visvairāk — 34 reizes tās sastāvā spēlējis Leonīds Vedējs. Pieskaitot vēl pilsētu sacensības, studentu pasaules meistarsacīkstes un klubu draudzības spēles, Vedējs bijis "starptautisks" vairāk nekā 80 reižu, kādēļ uzskatāms par Latvijas rekordinternacionālo hokejistu. Viņš bija pirmais un palika pēdējais šī veida sporta pārstāvis, ko Latvijas Ziemas sporta savienība apbalvoja ar savu zelta nozīmi. Par viņu — īpašs stāsts. Vedējs, starp citu, bija studentu korporācijas "Lettgalia" biedrs, turklāt — ne tikai latviešu labāko hokejistu, bet arī labāko duelantu vidū. — Spēlēdams Latvijas valsts vienībā ledus hokeju, viņš bija sīksti rūdīts vīrs, kaut augumā ne milzis, bet drīzāk trausls. Laikam arī paukošana, tāpat kā ledus hokejs, viņu ļoti vilināja — ar rapieri viņš strādāja ātri un tehniski veikli. Vecie Rīgas burši laikam nekad neaizmirsīs L. Vedēja menzūru (korporeļi divkaujas sauca par menzūrām — I. L.) ar Osecki, Rubonus. Viņi abi studēja lauksaimniecību (L. Vedējs tagad ir agronoms). Saraušanās notika pēc tam, kad Oseckis ļoti smagi apvainoja latviešus. L. Vedējs pieprasīja menzūru, kurā trāpījumus skaita tikai uz miesas, un ruboņu konventa dzīvoklī visas sienas nošķīda ar asinīm. Tās bija vācu burša Osecka asinis, — atmiņās raksta Arnolds Šmits.

Komentāri (1)CopyDraugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu