Mūsu hokejists, kurš uz dibena noķēra Krosbiju

- Sazvanoties, lai precizētu tikšanās laiku un vietu, teici, ka pirms tam jāapmeklē ārsts. Kas kaiš tavai veselībai, ja vari atklāt?

- Spēlē ar HS ''Rīga/Prizma'' dabūju pa celi [Kaspars spēlē SMScredit.lv komandā Latvijas čempionātā]. Divas nedēļas mocījos un nevarēju saprast, kas notiek. Iepriekš man ar ceļiem īpašas problēmas nav bijušas. Iztaisīju fotogrāfiju, un nekas nopietns it kā netika atklāts. Aizgāju pie viena daktera, pie otra, un visi saka, ka nekā nopietna. Tagad aizgāju pie [Aivara] Āra, Rīgas "Dinamo" daktera. Viņš apskatījās un teica, ka ir sastieptas saites. Tagad Cēsu ielas medicīnas centrā ārstējam.

- Esi ''Radio SWH" raidījuma "Ceturtā trešdaļa" hokeja studijas eksperts. Kaspara Astašenko vārds izskan radio ēterā, bet ko vēl bez Rīgas "Dinamo" spēļu analizēšanas dari? Cik nopietni skaties uz savu hokeja ekipējumu?

- Esmu iestājies akadēmijā [LSPA]. Mācos par treneri un tālāk studēšu par sporta menedžeri. Jāmācās 2+2, tā ka četrus gadus studēšu. Priekš sevis spēlēju SMScredit.lv.

- Kādi vēji tevi aizpūta līdz radio studijai?

- Sāku cieši strādāt ar Armandu Puči, viņš mani ieteica. Daudzi runā, ka hokejisti nemāk runāt, izteikties. Man tas tā viegli sanāk. Es izsaku savas domas un domāju, ka sakarīgi. Televīzijā esmu komentējis pasaules čempionātu. Viss, kas ir saistīts ar hokeju, man patīk un šausmīgi interesē. Tas man nāk no sirds un nesagādā nekādas grūtības. Muļķības nerunāju un esmu ar lielu pieredzi hokejā. Esmu spēlējis visās spēcīgākajās līgās - Amerikā, Eiropā, Krievijā. Tik tiešām es zinu hokeju un visas tā aizkulises.

- Piekritīsi, ka teju katra hokejista sapnis ir pasaules hokeja meka - Nacionālā hokeja līga. Kas pret to tavuprāt ir KHL?

- KHL ir vēl ļoti daudz jāstrādā, lai būtu vismaz tuvu NHL. Neapšaubāmi KHL ir nākamais līmenis pēc NHL. Eiropā tā noteikti ir spēcīgākā līga. Hokejs tur noteikti aug, bet domāju, ka ir daudz jāpiestrādā pie visa, kas ir apkārt, - sadzīves, tās pašas lidmašīnas. Ir jāsakārto apkārtējā kultūra, bet pats hokejs ir ļoti labs, tur spēlē daudzi talantīgi čaļi. Spēlē tie, kas netiek NHL vai arī tiek, kas var spēlēt NHL, bet nebrauc. Piemēram, krievu spēlētāji. Tas ir naudas dēļ.

- Aiz tavas muguras ir bagāta pieredze hokeja pasaulē. Kāpēc tev īsti neizdevās nostiprināties pasaules hokeja elitē - NHL?

- Oi, tas jau iepriekš ir daudz cauri malts. Protams, kaut kur ir mana vaina, jo līdz galam nepiestrādāju. Domāju, ka esmu tur iekšā un durvis ir uzlauztas. Droši vien tas ir norakstāms uz jaunību. Varbūt kaut kur treniņā nenostrādā kādā epizodē līdz galam. Uz to visi skatās. Tas, ko neesi izdarījis treniņā, nāk spēles laikā atpakaļ. Viss nāk no treniņiem. Kā strādāsi treniņos, tā būs spēlē, jo tas viss funkcionāli organismā ir iekšā. Es līdz galam sevi neatvēru kā hokejists.

- Esi guvis vārtus NHL. Tas tomēr ir ieraksts Latvijas hokeja vēsturē.

- Tā sanāca (smejas). Ne tikai esmu spēlējis, bet guvis arī vārtus. Statistikā parādās, ka esmu aizvadījis 23 spēles, bet pēc maniem aprēķiniem ir 28. Nezinu, kā tas viss ir pazudis. Žēl - tā citreiz gadās.

- Spēlēdams visdažādākajās hokeja līgās, noteikti vari novērtēt, ko ieteikt jaunajiem spēlētājiem un no kā turēties pa gabalu.

- Ja tu zini, ka vari un esi talantīgs, treneri ir teikuši, ka spēlēsi tagad, - jauniešiem es ieteiktu braukt projām. Vēl ir pāris gadi, kad var doties uz ārzemēm. Līdz galam mums vēl tas nav pieslīpēts. Ir mums jauniešu komanda un meistarkomanda, bet trepītes līdz jauniešu komandai nav vēl tā saremontētas. Ir apmēram uztaisītas, bet nav bijis kapitālais remonts, lai čaļi nepakluptu kaut kur pa vidu. Kanādā ir savādāk, tur viss ir ļoti nopietni. Visās jauniešu līgās tur ir tiešām superīgi izstrādāts. No 16 līdz 18 gadiem tur atrasties ir ļoti svētīgi. Esi tuvāk draftam, skautu un aģentu priekšā. Tur visus novēro un ir izaugsme, attieksme. Tur jūties jau kā spēlētājs, cilvēks. Nav tur jālauza galva par problēmām - nūjām, lentēm vai slidām. Ar inventāru nav problēmu. Atliek veltīt sevi tieši sportam, lai varētu sasniegt virsotni. Diemžēl pie mums tas vēl nav līdz galam noslīpēts. Mums ir ļoti daudz sporta skolas treneru, bet tieši profesionālisms nav tā izkopts. Arī treneriem algas ir maziņas, bet ārzemēs tās ir pavisam citā līmenī. Mums viss vēl ir sākuma stadijā.

- Ir neskaitāmi gadījumi, kad cilvēki nespēj pieņemt, ka profesionāļa karjerai pienākušas beigas. Daudzi ir ''saslimuši'' ar sportu, un, lai turpinātu iet ar to roku rokā, tiek turpināts strādāt par treneri. Teici jau, ka esi sācis studijas LSPA. Vai nopietni apsver domu gadu gaitā iekrātās gudrības likt lietā trenera arodā?

- Hokejs man ir sirdslieta, tomēr no piecu gadu vecuma tas viss ir sākts. Tā ir lieta, kuru pārzinu no A līdz Z. Varu daudz ko dot jauniešiem. Esmu jau sācis trenēt bērnus. Viņiem jau ir 13 gadi - 1998. gada. Treniņi "Prizmai" notiek "Volvo" hallē. Tie ir jauni, talantīgi čaļi. Ir pie kā strādāt, un darba ir daudz. Materiāls, ar ko strādāt, ir, un galvenais, ka viņiem ir vēlme. Ir uzcītīgi, klausa mani un tiešām sakarīgi čaļi. Esmu piedalījies divos treniņos kopā ar [Aleksandru] Klinšovu. Es vairāk strādāju ar aizsargiem un atbildu par funkcionālo sagatavotību. Cenšos iestāstīt, kas ir hokejs un kāda ir hokeja ētika. To, ka nevari tikai atnākt uz treniņu un aiziet uz spēli. Svarīga ir sagatavošanās, sevis piespiešana, ēšana, labi izgulēties. No visiem šiem sīkumiem, tas viss atsaucas uz ledus. Bez tā nekā - ja nesekosi sev līdzi, tad nekas nesanāks.

- Tas nozīmē, ka profesionālo hokeju esi nolēmis beigt spēlēt?

- Profesionālā līmenī jā. Jau pagājušajā gadā vairs īsti negribēju spēlēt. Kā mēs sakām - slidas ar nagliņu var piesist pie sienas. Mēs paši jau nejūtam, ka paliekam veci. Liekas, ka esam jauni un visu varam, - gribas skriet. Pats grūtākais ir laicīgi aiziet. Piemēram, Vjačeslavs Fetisovs izcīnīja divus Stenlija kausus un aizgāja. Lai gan viņš vēl varēja mocīties un mēģināt... Vislabākais ir vinnēt kaut ko lielu un tad aiziet - uz labas nots. Tomēr ir jādod vieta arī jaunajiem. Ar galvu tu visam vari tikt līdzi - izspēlēt, bet diemžēl fiziski no jaunajiem vecie sāk atpalikt. Un, protams, ir sāpīgi to dzirdēt no malas, ka tev kāds saka, ka tu nevelc vairs līdzi. Pašam ir jāizanalizē tā sava spēle un tas, ko tu vari. Laicīgi ir jābeidz, lai nesāktos tāda kā ņirgāšanās.

- Kā nonāci pie atziņas, ka jābeidz spēlēt?

- Spēlēt jau varēju vēl tagad - braukt uz Franciju vai Angliju. Piedāvājumi bija, bet gribas spēlēt augstākajās līgās. Ja sākas iespējas braukāt tikai pa B grupas līgām, tad ir jāizšķiras, vai tu mokies un pelni kaut kādas kapeikas. Man tas sāka aizskart pašcieņu, jo zinu, kādā līmenī esmu spēlējis. Kad sāc slīdēt zemāk un zemāk pa trepēm, tas vismaz man nav patīkami. Spēlēt, vienkārši lai spēlētu, - es tā vairs negribu. Tad arī sapratu, ka ir pienācis laiks beigt.

- Cik zinu, neesi ar to pašu vieglāko raksturu. Vismaz hokejā ne. Pieminēji jau NHL. Vai ir vēl nācies ko nožēlot, sakot: jā, tā nevajadzēja darīt?

- Tāds nu man tas raksturs ir. Spēlējot Amerikā vai Eiropā, man nekad nav bijušas problēmas ar treneriem, jo viedoklis viņiem no šejienes treneriem diezgan atšķiras. Ārzemēs treneris tevi vienmēr uzklausīs, pat piekritīs, ka tev ir taisnība, un paprasīs, lai varētu salikt domas kopā. Tas uzreiz nenozīmē, ka viņš uzreiz ņems tevi vērā, bet uzklausīs tevi, padomās, un mēs atradīsim to zelta vidusceļu. Latvijā man vienmēr ir bijušas problēmas ar treneriem. Pat CSKA nebija. Nezinu, kāpēc, bet tikai Latvijā tādas ir bijušas. Te ir tā - ja izsaki savu viedokli, tad tu viņu apvaino. Tas ir padomju mantojums. Tu nedrīksti runāt - sēdi un klusē. Tas mani vienmēr ir apvainojis.

- Vai nav bijis tā, ka ir klibojusi tevis paša disciplīna?

- Ir jau gadījies, ka iedzer, bet dzer jau visi. Tādās pjankās meistarkomandās trāpījies es neesmu. Esmu aizgājis no izlases. Tas bija pēdējā pasaules čempionātā, kas 2006. gadā notika Rīgā. Man sējās klāt ne par ko. Atceros, kāda bija tiesāšana pret kanādiešiem, kad mēs zaudējām 1:11. Mums deva divas minūtes tāpat vien. Es uztaisīju spēka paņēmienu pret Krosbiju [Sidniju - viens no spožākajiem spēlētājiem mūsdienu hokejā, - aut.]. Noķēru viņu uz dibena, un viņš man pārlidoja pāri - man par to iedeva divas minūtes. Atnācu no noraidīto soliņa, un [Pjotrs] Vorobjovs man pateica, ka esmu nosēdināts. Prasīju: par ko? Teica, ka par to, ka soda minūtes. Es jautāju: tu vispār spēli skaties un saproti, ko dari? Ir bijušas tādas nesaskaņas. Sapratu, ka man izlasē spēlēt neļaus, jo sējās par visādiem sīkumiem klāt. Izdomāju - ko es te maisīšu gaisu un lai spēlē citi čaļi. Es aizgāju prom, un tad viņš mani sauca atpakaļ - sabijies, ka būs problēmas ar presi. Bet es klusi un mierīgi aizgāju. Man pašam ir ļoti sāpīgi sēdēt uz soliņa un nespēlēt, kad es zinu, ka varu spēlēt. Toreiz sirds ar asinīm lējās ciet.

- Ko domā par Rīgas "Dinamo", kad ir aizvadītas 22 spēles KHL čempionātā? Latvijas līdzjutējs labi pārzina hokeju un katram ir savs viedoklis, bet ko domā tu?

- Domāju, ka "Dinamo" zēni vēl nav gatavi tik profesionālam trenerim, kāds ir [Peka] Rautakallio. Viņš atbilst NHL līmeņa trenerim, ir ar augstām prasībām. Iepriekšējos trīs gadus mēs ar [Jūliusu] Šupleru esam izbraukuši cauri. Cik zinu, īpaši lielas cieņas pret viņu tur nebija. Tagad ir konkrēti, ir uzdevums un ir jāstrādā. Tiešām ir jāsagatavo sevi treniņam un spēlei. Prasības ir pareizas, un izskatās, ka čaļiem galvas vēl nav aptvērušas, ko nozīmē profesionāls hokejs, ko tagad prasa Rautakallio.

Esmu redzējis ļoti skaistas spēles "Dinamo" izpildījumā. Bet tās pēdējās divas spēles ir iemetušas bedrē. Es pilnīgi vairs nesaprotu, kas notiek. Kā tā var spēlēt - nav ne uguntiņas, ne gribas. Jau radio teicu, ka ir kā gultas režīms. Pa tiešo no gultas iekāp slidās, uzej uz laukuma - miegains - nospēlē un atpakaļ gultā. Spēlē tikai tāpēc, ka vajadzēja paslidot. Uzskatu, ka viss ir galvā - psiholoģiski. Fiziskais nav pie vainas. Ir tikai sezonas sākums, un viņi nevar būt fiziskā ziņā negatavi. Tagad pēc nospēlētām 22 spēlēm ir jābūt pilnā gatavībā, rādot savu A spēli, nevis B. Nedaudz arī ir pazudis mūsu kapteinis (Sandis Ozoliņš). Tur droši vien ir iekšējās nesaskaņas džeku starpā. Ir jāsavācas un jāsaliek galvas kopā. Jāuzspēlē golfs vai biljards, jo liekas, ka čaļi viens uz otru skatās - kurš tagad spēlēs. Nav kas uzņemtos iniciatīvu uz sevi. Bija, kad pirmā maiņa (Jānis Sprukts, Miķelis Rēdlihs un Mārtiņš Karsums) vilka visu komandu līdzi, bet tagad nav ne pirmās maiņas, ne pēdējās. Nemaz negribas runāt par mūsu ārzemju spēlētājiem.

- Varbūt tagad pārtraukumā katrs būs guvis kādus secinājumus.

- To mēs redzēsim. Ceru, ka tā būs. Ir nedēļa brīva laika savākties gan pašiem, gan kā komandai. Jo tādu spēli vairs nedrīkst rādīt. Tā var zaudēt visu cieņu pret hokeju no līdzjutēju, speciālistu puses. Pēc pēdējām divām spēlēm esam ļoti tālu no "play off''. Ir bijušas dažas ļoti labas spēles, bet ar to taču nepietiek. Vēl jau ir laiks nostabilizēties. No pēdējās vietas esam izlīduši un tomēr bijām jau pat līdz sestajai. Lēkāšana pa tabulu - uz augšu, uz leju - liecina, ka kaut kas nav kārtībā. Vainot treneri nevar, jo tik profesionāls speciālists mums Latvijā nav bijis ne pie izlases, ne Rīgas "Dinamo". Laikam jau paši spēlētāji nav īsti profesionāļi līdz galam. Ja plašāk paskatās, tad tagad šis ir tikai ceturtais gads augstā līmenī. Iepriekš jau viņi nebija tādā līmenī spēlējuši. Godīgi sakot, pēdējās divās spēlēs bija pretīgi atrasties tribīnēs un teikt, ka tā ir mana komanda, par kuru es pārdzīvoju.

- Esi spēlējis gan kā uzbrucējs, gan kā aizsargs. Tas noteikti tev palīdz visu labāk izprast. Nav daudz tādu gadījumu, kad spēlētājs var spēlēt dažādās pozīcijās.

- Sanāk, ka esmu kā universālais spēlētājs. Tiešām nav daudz tādu. Piemēram, aizsargam ir ļoti grūti spēlēt uzbrukumā, jo tas ir pilnīgi savādāk. Uzbrucējam kļūt par aizsargu ir gandrīz pilnīgi neiespējami, jo aizsargam ir ļoti liela atbildība, tāpat kā vārtsargam. Ja aizsargs izdara kļūdu, to uzreiz redz. Mazākā kļūda metas acīs. Uzbrucējiem nekādas īpašas atbildības nav.

- Centra uzbrucējam gan ir, jo viņš ir gandrīz kā trešais aizsargs.

- Jā, centram ir. Viņam ir vairāk jādomā, jo ir tas, kurš ir tuvākā saikne starp aizsargu un uzbrucēju. Tomēr uzbrucējam tā dzīve ir vienkāršāka un visus laurus pārsvarā plūc viņi, metot vārtus. Kaut gan paskaties - mums Rīgas "Dinamo" ir spēlētāji, kuri nospēlējuši visas spēles un nevienus vārtus nav guvuši, tas nav nopietni. Kā var pa 22 spēlēm otrās vai trešās maiņas uzbrucējs nevienu golu neiemest?

- Atceros, kad biju padsmit gadus vecs, no rītiem agri cēlos, lai uzzinātu, kā NHL naktī klājies mūsējiem. Starp viņiem biji arī tu. Puikas vēl aizvien tā dara. Diemžēl tagad mūsu pārstāvniecība NHL palikusi mazāka. Tavuprāt, kāpēc tā?

- Varbūt tāpēc, ka mums tagad ir meistarkomanda. Neesmu dzirdējis, ka pēdējā laikā kāds būtu draftēts. Tur mums tagad ir [Oskars] Bārtulis, [Kaspars] Daugaviņš un [Artūrs] Kulda. Grūti tā pateikt.

- Nav tā, ka tagad savus griestus saredz Rīgas "Dinamo" un vairs neskatās pāri okeānam?

- Tas pirmais mērķis droši vien to aptver. Lai nokļūtu pāri okeānam, vismaz jauniešu sastāvā, ir jāparādās "Dinamo" sistēmā, lai viņus ievēro. Mums ir pazudusi tā paaudze. Jā, ir pāris talantīgi čaļi Tambijeva [Leonīda] komandā (HK "Rīga''). Liekas, ka ir kā čehiem - parādījusies bedre. Esam tajā bedres posmā - nedaudz pazuduši. Talanti ir kaut kur pazuduši. Ir labi spēlētāji, bet vajag vietu, kur augt. Junioru vecumam veltītais laiks, kur ir jāaug, tas mums pagaidām nav. Tas vecums ir pats svarīgākais. Ir tās divas komandas, kas spēlē pa Krieviju. Latvijas čempionāts mums var teikt, ka nav. Var teikt, ka tas ir tīrākais amatierisms. Mums nav starpposma no juniora vecuma līdz meistarkomandai. Hokejs ir dārgs.

- Par kuru hokeja klubu, kurā esi spēlējis, tev ir vissiltākās atmiņas?

- Vissiltākās, vismīļākās atmiņas ir par Itālijas laiku, kad spēlēju ''Ritten/Renon''. Tur tika pavadīti divi gadi. Abus gadus bija līgas labākais aizsargs visā līgā. Man šausmīgi patīk Itālija, visa tā apkārtne bija superīga. Klubā bija profesionāla attieksme, ko no itāļiem es negaidīju. Bet tā no augstākajiem līmeņiem, protams, ''Tampa'' [NHL klubs Tampabejas "Lightning"]. Tā kā tur viss bija, to nevar izstāstīt. Tur ir jābūt un pašam jāizjūt, jo to uz papīra nevar izstāstīt. Tur bija apmēram tā kā debesīs. Pa tiem mākoņiem es nolidoju, tas bija fantastiski. Jebkurā situācijā domā par tevi.

- Debesis pieminēji, kur tad pēc taviem ieskatiem ir elle?

- Tā bija Krievija. It sevišķi pagājušajā gadā Kazahstāna (smaida). Hokejs tur ir labs, vienīgi pārējais... Tur ir kā bāzes režīms - ēdināšana un visi tie noteikumi... Piemēram, ēst nedrīkst majonēzi, kečupu, dzert kolu. Ja tur pamana, ka lieto šīs lietas, tev novelk no algas. Es nezinu nevienu cilvēku klubā, kurš tur saņēma pilnu algu. Visu laiku grieza, pat par to, ka ne tur paskatījies, - 20% no algas nost. Trenerim Peģikovam bija uzlikts mērķis, cik vajag mēnesī nogriezt, un viņi grieza. Kluba vadība ar treneri bija uz vienu roku. Peģikovs grieza nost, un viņi ar menedžeri dalījās. Tur viss ir konkrēti noregulēts. Man teica, ka aizpagājušajā gadā viņš 150 000 dolārus aizveda no nogrieztajām algām.

- Jānovēl tev veiksme trenera karjerā. Jācer, ka šajā sakarā mēs par tevi vēl dzirdēsim.

- Droši. Es uz to eju un cenšos. Gribu no sevis kaut paliekošu dot latviešu spēlētājiem. Gribu pilnīgi visu saprast, kas ir vajadzīgs hokejam. Lai tas būtu, augtu, lai augtu mūsu nākotne. Es to visu gribu izpīpēt, kaut ko uzlabot un varbūt kaut ko jaunu ieviest. Gribu kādu dienu tikt pie kāda kluba stūres. Kaut vai sākt ar jauniešiem. Gribu izveidot tādu kā ģimeni, lai viņi patiešām justos kā ģimene.