Dodoties uz pavasara lielo hokeja trakumu, no lielas sabiedrības daļas dzirdēju dažādus nievājošus komentārus par bardaku, kas mani sagaidīs Minskā. Tomēr pēc pirmajām divām dienām esmu patīkami pārsteigts. Teikšu godīgi - pats turnīrs un pilsēta ir uzdevumu augstumos.
Jau pirmajā dienā Minskā saskāros ar šīs valsts cilvēku laipnību un sirsnību. Ierodoties viesnīcā, apkalpojošais personāls mūs laipni sagaidīja ar smaidu un humoru. Arī braucot sabiedriskajā transportā, mani uzrunāja sveši cilvēki un apvaicājās, kā man klājas - vai viss esot kārtībā? Radās sajūta, ka Baltkrievijas nācijai rūp šis uzticētais čempionāts.
Tāpat patīkami ir skatīties uz kārtību, kas valda šajā pilsētā. Uz ielām nevar ieraudzīt nevienu izsmēķi vai nomestu papīru.
Nedaudz gribētu pastāstīt arī par drošību ap «Minsk-Arena» un tās teritoriju. Salīdzinot ar pēdējiem pasaules čempionātiem, tā ir diezgan stingra. Līdzjutēji un mediji tiek pārbaudīti pēc pilnas programmas. Tomēr kolēģis no BNS stāsta, ka šāda pārbaude pēc Soču olimpiskajām spēlēm viņam nav nekas pārsteidzošs. Par drošību šeit nav jāuztraucas.
Par brīnumu, arī visas lietas ap hokeju ir sakārtotas. Atminos, ka Stokholmā un Helsinkos uz dažiem mačiem tribīnes bija pilnīgi tukšas - Minskā tā nav. Atmosfēra uz katru spēli emocionāli pacilājoša.
Pagaidām kaitina tikai viena lieta - Baltkrievijas rublis. Samainot nepilnus 100 eiro, naudas maks plīst pušu. Tomēr kam gan nepatīk būt miljonāram?
P.s. Baltkrievijas diktators jeb prezidents kā to sauc Minskā - Lukašenko droši vien pamatīgi nopūlējās, lai atbraukušo rietumnieku acīs Minska izskatītos skaista un sakārtota, ar apmierinātiem cilvēkiem uz ielām un pārpilniem veikaliem... Ārēji tā arī izskatās. Bet realitāte Minskā ir pavisam cita. Par to pastāstīšu kādā citā reportāžā.
