Elvis Merzļikins: Nav viegli būt numuram viens

TVNET: Kā klājas, ja runājam par hokeju?

Elvis Merzļikins: Ņemot vērā, ka biju savainots, sezonu esmu iesācis labi (saruna notika pirmdien). Nav tik viegli atgūt tādu formu, kāda bija iepriekš. Skatoties rezultātus, esmu zaudējis tikai divas spēles un izcīnījis desmit uzvaras, tajā skaitā Čempionu līgas turnīrā. Šobrīd gan ar komandu [«Lugano»] nav labākā situācija, jo neesam tabulas augšgalā, bet gan mētājamies pa lejasgalu. Neesmu skatījies, kurā vietā tieši esam, vairāk domāju pats par sevi un cenšos atgūt formu. Skatoties video, it kā pie vārtu zaudējumiem neesmu vainīgs, bet iekšējā sajūta nav, kāda tā bija pasaules čempionātā vai arī Šveices čempionāta «play-off» turnīrā.

TVNET: Nav tāda pārliecība, kāda bija?

Elvis Merzļikins: Jā, dažreiz kaut kur nedroši nospēlēju, kaut kur aiziet ne tā... Šosezon ir cits vārtsargu treneris, līdz ar to lietas, treniņi ir savādāki. Ir jāpierod.

TVNET: Pirms aptuveni mēneša tu iedzīvojies kājas savainojumā. Kas tas īsti bija?

Elvis Merzļikins: Bija saplīsis pusotrs centimetrs muskuļa. Bija jābūt autā mēnesi, bet sadzija ātrāk, nekā bija domāts. Atgriezos nedēļu ātrāk. Kā jau teicu, ir grūti atgūt formu.

TVNET: Iepriekšējā sezonā aizvadīji vairāk par 70 spēlēm. Tas ir ļoti daudz. Vai šis savainojums nevarētu būt saistīts ar lielo slodzi? Organisms pats tev to pateica priekšā.

Elvis Merzļikins: Tas ir viens no iemesliem. Visas vasaras laikā man bija vien divas nedēļas pauze. Biju nometnē Amerikā, Zviedrijā un šeit Šveicē trenējos. Pagājušā man bija ļoti gara sezona - tikām līdz finālam Šveices čempionātā, tad uzreiz izlase. Man teica, ka noguruma dēļ un bez ķermeņa atpūtas tā sanāca. Šis būs grūts gads, jo jāspēlē Čempionu līgā, Šveices kausā, Špenglera kausā un Šveices čempionātā. Jāspēlē daudzos turnīros, daudz spēļu. Klāt vēl nāks izlase.

TVNET: Tu esi tāds, kuram patīk daudz spēlēt?

Elvis Merzļikins: Patīk, jo, kad uzkāpju uz viļņa, ir jautri. Tad nezaudē to pārliecību. Manuprāt, vārtsargam vieglāk ir spēlēt 10 spēles pēc kārtas, nevis caur vienu. Ja uzvaru spēli, ir jāturpina spēlēt. Bet, ja nākamo maču vārtos stāv cits vārtsargs un zaudē, tad tev jāsāk atkal no nulles. Tā ir grūti, jo ja spēlē, piemēram, 10 spēles pēc kārtas un sešas zaudē, tad zini, kur kļūdies un kā labot kļūdas. Man uzticas un sanāk daudz spēlēt, protams, kādreiz pajautāju pēc kādas pauzes, jo nevaru pārspīlēt. Labprāt spēlētu visas spēles, kas nāktu man tikai par labu. Būtu vairāk izklaides, un tas ir tieši tas, ko gribu. Taču ir jādomā arī par ķermeni, jo nevarēšu nospēlēt 50 spēles regulārajā sezonā, pievienojot Čempionu līgu, Špenglera kausu un izlasi. Tas nav reāli. Tagad skatos grafikā un redzu, ka man divu nedēļu laikā ir septiņas spēles. Vismaz viena no tām man būs jāizlaiž. Tāpat jāsaglabā koncentrēšanās, nevar palaisties. Teiksim tā - nav viegli būt numuram viens!

TVNET: Droši var teikt, ka baudi «Lugano» galvenā trenera Daga Šedena uzticību.

Elvis Merzļikins: Mēs daudz runājam. Viņš man uzticas par visiem 100 procentiem. Meklējam visizdevīgākās izejas. Piemēram, Šveices kauss, kas ir svarīgs, bet nav kā Čempionu līga, tad mani ir brīvs. Savukārt man jāstāv Čempionu līgā. Arī otrs vārtsargs ir labs, arī viņam ir jāuzticas. Viņš ir desmit gadus vecāks, ar lielāku pieredzi. Katru dienu no viņa mācos. Esam divi labi vārtsargi, un ne katram klubam ir tā noveicies.

TVNET: Vai zini, ar ko «Lugano» jātiekas Čempionu līgas astotdaļfinālā?

Elvis Merzļikins (smaida): Ar mūsu draugu Ķēniņu [Ronaldu]. Nezinu gan, cik nopietni «ZSC Lions» uztver Čempionu līgu. Abas komandas ir tikušas diezgan tālu, un abas cīnīsies par uzvaru. Ir gan komandas, kuras šis turnīrs galīgi neinteresē, un lai tās pēc iespējas ātrāk būtu ārā, koncentrējoties uz sezonu vietējā čempionātā.

TVNET: Zinu, ka tev ir Šveices hokeja licence un tu vietējā čempionātā neskaities ārzemnieks. Tas ir liels bonuss. Izstāsti ceļu, kā tu līdz tam nonāci.

Elvis Merzļikins: Kad oficiāli sāku spēlēt hokeju, mans pirmais klubs bija šeit - Lugano. Sākot mācīties otrajā klasītē, sāku spēlēt hokeju, un šī kļuva par pirmo komandu. Kad aizbraucu atpakaļ uz Latviju, nemaz nezināju, ka Latvijā skaitos šveicietis. Jā, tas man ir liels bonuss. Bet citiem spēlētājiem uz Šveici jābrauc 12 vai 13 gadu vecumā, jānospēlē pieci gadi, un tikai tad var iegūt šo licenci.

TVNET: Gandrīz vietējais.

Elvis Merzļikins: Šeit [Šveicē] ir manas mājas. Vairāk esmu izaudzis tieši Šveicē un arī ilgāk te dzīvojis. Jūtos kā mājās. Man ir divas mājas, bet vairāk gan jūtos kā šveicietis. Protams, esmu dzīvojis arī Latvijā, bet lielākoties esmu izaudzis Šveicē. Esmu vietējais.

TVNET: Tad jau tev nebija ļoti grūti pieņemt lēmumu par līguma pagarināšanu uz vēl trim gadiem.

Elvis Merzļikins: Tas bija gan grūts lēmums. Nezināju īsti, ko darīt - palikt šeit vai braukt uz Ameriku un sākt to piedzīvojumu. Bet redzēju, ka šeit man būs daudz spēļu un treneris man uzticas. Arī līmenis ir ļoti labs, tāpēc domāju, ka manai izaugsmei būtu labāk palikt šeit, nekā aizbraukt uz AHL, kur mani varbūt pat mētātu no AHL uz ECHL. Ja laimētos, tad Amerikas hokeja līgā nostāvētu, iespējams, 20 spēles. Varbūt. Viņiem [Kolumbusas «Blue Jackets»] ir daudz vārtsargu, ir apmierināti ar pašreizējo situāciju vārtsargu ziņā, tādēļ man nav kur steigties. Domāju, 25 gados būs ideālais vecums, lai turp brauktu. Ja izdosies, tad izdosies. Ja ne, tad būs jāturpina spēlēt Eiropā.

TVNET: Tātad izvēlējies garantiju.

Elvis Merzļikins: Jā, bija garantija, ka šeit spēlēšu un tiek dota iespēja izaugt. Tāpēc labākais variants bija palikt Šveicē, nevis doties uz kādu citu klubu, piemēram, KHL un piedzīvot to visu no sākuma. Pirms sava līguma pagarināšanas noskaidroju, vai galvenais treneris paliks vai ne, jo viņš mani audzina. Viņam ir pieredze, spēlējis NHL čempionātā. Mums bija daudz sarunu, un viņš man vēl labu.

TVNET: Pēc pasaules čempionāta Maskavā izskanēja ziņas, ka esi saņēmis piedāvājumus spēlēt KHL. IIHF mājas lapā arī parādījās kļūdaina informācija, ka tavs sapnis ir spēlēt KHL, bet biji domājis NHL. Vai ne?

Elvis Merzļikins: Bija, jā. Nezinu īsti, kāpēc, bet man Krievija nepatīk. Tas ir pilnīgs sviests - mans sapnis nav spēlēt KHL. Protams, NHL ir mans sapnis, kurš man vēl spīd. Esmu pietiekami pieaudzis un saprotu: ja tu dzīvē kaut ko gribi, ir labāk būt tam gatavam. Ja būtu aizbraucis, varēja man laimēties un, iespējams, būtu jau šajā sezonā spēlējis NHL. Bet, ja nelaimētos, mētātu mani pa labi, pa kreisi, un beigās sabruktu, atgrieztos Eiropā. Varbūt pēc tam tur netiktu. 25 gadu vecumā es tam būšu gatavs, un tas ir mans maksimums, jo hokeju spēlēšu līdz aptuveni 38 gadu vecumam. Gribētu izbaudīt NHL dzīvi.

TVNET: Vai «Blue Jackets» klubs ar tevi sezonas laikā sazinās, jums ir kontakts?

Elvis Merzļikins: Viņi man zvana, brauc uz Šveici skatīties spēles, raksta e-pastus. Bieži sarakstos ar «Blue Jackets» vārtsargu treneri Īanu Klarku. Veic analīzi un video pieraksta, ko un kā par konkrētām epizodēm domā. Visbiežāk ir tā, ka noskatās spēli un atraksta savas domas. Kontakts mums ir, tas nezūd un, manuprāt, būs. Tas ir labi un patīkami, jo tādējādi parāda, ka ir manī ieinteresēti, nevis aizmirsuši un vairs nerēķinās. Viņi gan nebija laimīgi, ka parakstīju līgumu uz trīs gadiem. Izstāstīju savu stāstu un kā ir, tad viņi mani saprata. Kolumbusai divreiz tika piedāvāts līgums, bet viņi man atteica. Atnāca pie manis nedaudz par vēlu, jo jau biju parakstījis vienošanos ar «Lugano».

TVNET: Tad viņi pie tevis vērsās ar konkrētu piedāvājumu?

Elvis Merzļikins: Piedāvājums bija, bet es pats to neredzēju. To kārtoja mans aģents. Viņš piedāvāja divreiz, «Blue Jackets» teica, lai pagaidu. Bet mani tas neapmierināja, un tāpēc parakstīju ar «Lugano». Bieži šāds «pagaidi» beidzas ar to, ka paliec bez kluba.

TVNET: Esmu ievērojis, ka pa taviem vārtiem bieži tiek izdarīti 40 metieni un vairāk. Kā tu to skaidro? Komanda kļuvusi vājāka vai hokejisti paļaujas uz tavu meistarību?

Elvis Merzļikins: Jā, pagājušajā gadā bija tas pats. Ja godīgi, tad tieši gribu, lai pa maniem vārtiem met 40 un vairāk metienu, ne, piemēram, 27. Bija mači, kuros tika izdarīti zem 30 metieniem, kas mani neapmierināja. Ar treneriem esmu par šo runājis: ja ir vieglās ripas, tad lai ļauj man tās atsist. Neapmierina, ka aizsargi sāk bloķēt un tādās epizodēs bieži gadās, ka kāds pielabo metienu. Gadās, kad ielido kāds taurenīts. Bet spēlētāji uz mani paļaujas un zina, ka var paļauties. Ir arī vairākas shēmas, kuras tieši man ir jāiesāk.

TVNET: Iepriekšējā sezonā tev sanāca uzspēlēt pret NHL drafta pirmo numuru Ostonu Metjūzu, kurš nesen atspēra NHL durvis ar kāju. Kā ir, vai tādiem spēlētājiem kā viņš pievērs pastiprinātu uzmanību, vai tomēr mača laikā nešķiro pretinieku, kas met pa vārtiem?

Elvis Merzļikins (mazliet apdomājas): Man grūtāk ir spēlēt pret, piemēram, Ronaldu Ķēniņu, jo es viņu pazīstu. Ar tādu draudzību, kas ir mūsu starpā, viņš izlasē pārāk daudz sāks runāt, jokosies. Tomēr ar viņu ir arī jautri. Kad esi koncentrējies un viņš pieslido klāt un kaut ko pasaka vai paskatās ar šķību seju, kļūst smieklīgi un sāc rēkt. Runājot par Metjūzu, manuprāt, viņš pārāk daudz deva piespēles. Dažreiz viņš mani tā izmānīja, ka palika tukši vārti, taču viņš nemeta, bet labāk atdeva piespēli. Pagājušajā sezonā gan viņš man tikai vienreiz iemeta. Toreiz ielādēja devītniekā. Cik viņu iepazinu, viņš ir ļoti labs un arī kā cilvēks - nav iedomīgs. Metjūzs mīl hokeju, un viņš dodas laukumā izklaidēties, tiešām var redzēt, ka hokejam viņš atdodas ar mīlestību, un man par to ir nenormāli liels prieks.

TVNET: Bet vai tu paspēj pievērst uzmanību personām, uzvārdiem, kas met pa taviem vārtiem?

Elvis Merzļikins: Kā nu kuram. Ja pret kādu spēlē biežāk, tad zini viņa darbības, metienu. Nevajag gan daudz skatīties uz uzvārdiem, jo galvā sāksies putra. Labāk par to nedomāt un ķert ripas. Pārsvarā pievēršu uzmanību tam, kā komandas izspēlē vairākumu.

TVNET: Kā skaties uz pārmaiņām Latvijas hokeja saimniecībā?

Elvis Merzļikins (nopūšas): Grūti pateikt, jo izlasē ienācu tikai pagājušajā gadā. Zinu, ka par prezidentu kļuvis Kalvītis. Es tikai ceru, ka Latvijā hokejs priekš bērniem būs labāks un būs nauda. Lai varētu izaugt bērni un viņi neaizmuktu, kā tas bija manā gadījumā. Tiešām ceru, ka vairāk laiku veltīs jaunatnes hokejam un ieguldīs daudz līdzekļu, lai to attīstītu.