Kas jauns hokejā? Runā Matulis: Par «Dinamo»

Sev klusībā biju solījies, ka par Kirovu vairs nekad neko nerakstīšu, bet... Nezinu, kādu stratēģiju izvēlēsies jaunie hokeja gaismneši - turēt Kirovu uz āķa vai nosūtīt uz kādu no tām iestādēm, kur bijis Jūlis vai pat Alfrēds... Katra diena kopš 7. oktobra nes arvien jaunus nesmukumus mana vecā drauga klauna un metāla lējēja CV un, kad tauta, ieskaitot Pikāna k-gu, to visu uzzinās, dažs varbūt publiski nožēlos savu naivumu. LHF valdē esošos un bijušos miljonārus ieskaitot. Ieskaitot arī Ulmani un Kalvīti. Jo metāla lējējs daudzu gadu garumā ir jājis (piedodiet, estēti, bet prasītos jau vārds krievu valodā!) ne tikai hokejistus, trenerus un dažu labu federācijas darbinieku/-nieci, bet arī sev padevīgi uzticamos draugus... Skumji, naivi un bezgala pretīgi. Bet nu gan par «Dinamo».

Tātad tauta ļoti grib, lai Savickis (tas, kurš riebīgais čekists!) atlaiž Sējēju. Vienīgo profesionāli «Dinamo» augstākajos slāņos, kurš hokeju saprot vairāk par mājsaimnieci Ļubu. Tauta prasa: Matuli, nu paskaiti taču, vai KHL ir bijis vēl kāds treneris ar tik spožu buķeti kā Normunds! Kāpēc gan lai es skaitītu visas līgas visus klubus (slinks neesmu, bet stulbs darbs man riebies jau no 3. klases Lenču pamatskolā). Skaitu tikai Rīgu. Skaidri zinu, ka Šupleram pirmajā sezonā bija astoņu bezpunktu spēļu seriāls. Rautakalio vai Ābolam, nav būtiski, kuram (mūs interesē tikai statistika, ne personāži!) bija sērija ar vienu punktu no 24 iespējamajiem. Sējējam garākais seriāls - piecas barankas pēc kārtas: 1:2 ar «Avangard», 0:4 dāvana no Ābola, 1:3 Ņižņekamskā, 1:2 Kazaņā un 2:4 ar Maskavas «Dinamo». Speciāli uzrakstīju rezultātus. Patīk tas kādam vai nepatīk, bet «Dinamo» pārsvarā zaudē varonīgā cīņā, bet Ābola dāvana ar finansiāli vārgāko «Ladu» varbūt ir pat pats riebīgākais pliķis.

Neesmu prasījis, kāpēc Savickis neatlaiž Sējēju, man liekas, tāpēc, ka pēc katras mēslu bedres seko varonīgs un pat ļoti labs hokejs ar kādu no grandiem. Radot iespaidu vai ilūziju, ka tūlīt, tūlīt viss aizies un Sējēja «Dinamo» aizskries uzvaru kalnā.

Kā 1988. gada sākumā kāds Jurzinovs tepat Rīgā. Tiem, kas neatceras vai vēl nebija dzimuši, atgādināšu, ka togad Rīga starp astoņiem finālposma dalībniekiem tika tikai tāpēc, ka pēdējā kārtā hokeja dievs kārtis sadalīja tā, kā mums vajadzīgs.

«Vienos vārtos» (ir tāds mazs feniņu bizness, kur lasītāji par maniem rakstiem maksā) kritizēju lielāko slaistu jaunā «Dinamo» nometnē Indraši, diemžēl tikai pēc tam dabūju zināt, ka Mikam vasarā nomiris tēvs... Piedod, Mik! Nezināju. Nebūtu tavu uzvārdu pat pieminējis. Nu, lūk! Tagad «Dinamo» priekšnieku, puspriekšnieku un finansista Priedes mutē ir tikai viens drošs padzenamā uzvārds. Kaut reāli varētu atlaist jebkuru, izņemot jauniņo vārtsargu Kalniņu. Var jau būt, ka laikā, kamēr šis murgs ceļos no mana datora uz TVNET, būs atlaists ne tikai visu zaudējumu un neražas vaininieks Indrašis, bet vēl daži. Kaut principā no tā nekas fundamentāli nevar mainīties. Jo jāmaina jau ir ma-kas un nevis mēbeles!

It kā noticis notikums. Zaudēts nīstajam Skudram un nepatriotam Ankipānam (nu nebrauca taču viņš palīgā Vasiļjevam!). Nākamais rīts, «Dinamo» ģērbtuve, mūzika neskan, zaudētāji kaut ko bubina klusinātās balsīs.

Ienāk Sējējs: «Ev, veči! Kas ar jums notiek? Kāpēc neskan mūzika?» (Par detaļām negalvoju, jaunie stukači var arī kaut ko sajaukt!) Un seko vecā runča Normunda padoms, ka tā tās lietas nav jādara. Ir visam baram (kolektīvam!) jāaiziet uz krogu, jāpiedzeras, jāizrunājas, drīkst pat izkauties, ja ir tāda vajadzība.

BET. Nākamajās spēles nu gan esam cieši kopā kā viena zāģa zobi! Pēc neoficiālas informācijas piektdien, 21. oktobrī, kodiens beidzot esot noticis, bet visu iekodēju saraksts man vēl nav zināms. Pieļauju, ka kāds arī varēja neaiziet. Jo 70 eiro dažam esot ļoti liela nauda.

Vai tagad sekos «Dinamo» astoņu uzvaru sērija? Nevaru apsolīt. Bet man būs baigi interesanti. Vērot, kā kurš uzvedas, kad sūdi smeļas mutē. Es pat situāciju salīdzinātu ar Nāves salu. Kad vācieši nāk uzbrukumā un notiek durkļu cīņa! Cik ilgi komanda var izturēt šādu izmisīgu tuvcīņu, kur blakus krīt labākais draugs un mani pašu izglābj tikai tas, ka manī dūrējs paklūp uz ledus? Nezinu. Bet man to visu vērot ir interesantāk nekā citus gadus, kad punktiņi lasījās ar daudz lielāku intensitāti.