Vakar savu 23 (!) gadus garo hokeja karjeru beidza Herberts Vasiļjevs. Eliteprospects.com raksta, ka mūsu Herbis esot Krēfeldes «Pinguine», Orlando «Solar Bears», Gelfas «Storm» un Latvijas izlases kulta spēlētājs. Par tiem diviem vidējiem nezinu, bet Krēfeldē, kur Herberts bijis kapteinis pēdējos desmit gadus (!!), viņš tiešām ir pielūgsmes objekts. Arī Latvijā nepilnu 41 gadu vecais uzbrucējs tiek augstu vērtēts kā hokejists un cienīts kā cilvēks.
Vasiļjevu ģimenes piemērs rāda, ka hokejistu dēli ne vienmēr iet tēva pēdās. No diviem Haralda Vasiļjeva puikām - Herberta (1976) un Roberta (1978) - ripas spēli par savējo izvēlējās tikai vecākais, Robertam paliekot ar tenisa bumbiņu. Toties par jaunā hokeja uzbrucēja Vasiļjeva talantu sāka runāt... Nu, kad tad īsti sāka? Man liekas, ka desmit - divpadsmit gadu vecumā, kad puika jau no sava pirmā trenera Ģirta Ūdra bija kļuvis par Haralda brāļa Edmunda Vasiļjeva trenētā «Latvijas bērza-76» pirmās maiņas centru. Uh, kas tā bija par maiņu! Centrā Herbis, malās - Saša Ņiživijs un Mareks Jass. Iespējams, ka viss trijnieks arī nonāktu vecā Rīgas «Dinamo» apritē, ja vien 1991. gada vasarā šāds veidojums kopā ar PSRS neaizietu nebūtībā. Jaunajā «Dinamo» uzspēlēt dabūja tikai Ņiživijs, bet 2010. gada vasarā Vasiļjevs nebija ar mieru pamest Krēfeldi pret īslaicīgas labākas dzīves solījumiem. Līdz ar to lielākā daļa Latvijas hokeja fanu Herbi pazīst tikai no spēlēm Latvijas izlasē. Kur Herberts bijis pie Leonīda Beresņeva, Haralda Vasiļjeva, Kurta Lindstrēma, Pjotra Vorobjova, Oļega Znaroka un Teda Nolana. Un visi treneri cienīja Herbertu, kurš, klubā būdams malējais uzbrucējs, Latvijas izlasē bija gatavs spēlēt centrā. Kur labākos mačus aizvadīja ar Ņiživiju kreisajā malā un Mārtiņu Cipuli - labajā. Kopā ar diviem tehniķiem, kur Herbis nekautrējās darīt arī melno darbu, savas ātrā iemetēja rokas varēja parādīt arī Cipulis.
Herberts Latvijas izlasē debitēja samērā vēlu - 1997. gada 13. augustā vecajā labajā Sporta pilī pret Baltkrieviju. Tā bija ikdienišķa draudzības spēle, kurā 1997. gada pasaules čempionāta varoņi sābrus izvazāja pa labi un pa kreisi - 9:3. Herbis spēlēja otrajā maiņā ar Mareku Jasu un Jāni Tomanu. Otrās trešdaļas sākumā Herbis piespēlēja Tomanam un rezultāts kļuva 6:0.
Līdz savam pirmajam golam Herbim bija jāgaida 30 (!!) spēles.
Kaut arī LHF bukletos norādīts, ka Vasiļjevs pirmo ripu iemetis Polijas izlases vārtos 2003. gada 7. novembrī, tā ir tikai puse no patiesības. Poļi gan pirmie dabūja ciest, bet tas notika divus gadus vēlāk Ventspilī (11.11.2005.), kad Herberts pēc Ciprusa piespēles panāca 4:0.
Loģiski, ka pēc katras nākamās spēles bez gola žurnālisti ar smaidu apcēla Vasiļjevu, bet uzbrucējs tāpat ar smaidu ironizēja par sevi. Pēc savas 100. spēles - 5:0 Manheimā (2010) pret Norvēģiju uzsaucot Latvijas žurnālistiem pa kausam «Warsteiner» un vienu kausu iztukšodams arī pats. (Tiem, kas nezina Vācijas hokeja ierašas, - divas pudeles alus pēc spēles ir tikai normāli!) Latvijas izlasē Herberts aizvadījis 127 spēles, ar 75 punktiem (29+46) ieņemot 14. pozīciju rezultatīvāko spēlētāju sarakstā.
Zinot, ka daudzi Latvijas izlases spēlētāji ir apguvuši nekā nepateikšanas mākslu, pasaules čempionātos mikszonā parasti centos nomedīt Herbertu. Kurš varbūt nav tik ironiski ass kā tēvs, taču notikumus laukumā allaž skaidrojis patiesi.
Man Herberts Vasiļjevs vienmēr ir paticis arī tāpēc, ka viņa mēlē nav kaulu. Vienmēr cīnītājs. Rokas nenolaiž.
Labi pārredz laukumu ne tikai hokejā, bet arī ārpus tā. Un atzīst gan savas, gan visas komandas kļūdas. Vankūveras olimpiskajās spēlēs pret Krieviju (2:8) Herbis iemeta pirmo ripu Nabokova vārtos un nekādus acīmredzamus podus nenogāza.
- Ja mēs paši lūdzam krievus mest golus, tad viņi arī iemet. Tā jau bija grūti pret viņiem spēlēt, un mēs zinām, cik stipra viņiem komanda, bet, ja mēs dodam viņiem iespējas mest un sakām: nu, ej un iemet, tad beigās krievi arī tādu rezultātu uzskrūvēja. Mēs bijām pelnījuši zaudēt tik smagi, jo šodien spēlējām stulbu hokeju. Tik daudz pašu kļūdu savā zonā pirmajā un trešajā periodā! Saprastu, ja viņi iemestu golu ar meistarību un kombinācijām, bet tos, ko mēs paši iedevām, tā nevajag darīt. Tik kļūdainu savas komandas spēli ilgi nebiju redzējis.
- Iepriekšējās dienās visi runāja, ka pret krieviem jāspēlē vienkāršāk, bet mēs laukumā sākām nezin ko izdomāt...
- Nezinu. Tieši ģērbtuvē arī visi teica, ka jāspēlē vienkāršāk, jo krievi uzbruks un gribēs pirmajā periodā uztaisīt rezultātu, kas viņiem arī izdevās. Bet tikai tāpēc, ka sākām vadīties savā zonā, nebijām uz posteņiem ar uzbrucējiem un sākām izdomāt kaut kādu citu hokeju. Un tās piespēles savā zonā pa vidu! Tā mēs nekad neesam spēlējuši. Es nezinu, kāpēc mēs tā sākām darīt. Tas ir jāizanalizē, un nākošajās spēlēs tā vairs nedrīkst darīt.
- Tad, kad tavs tēvs spēlēja pie Viktora Tihonova, par piespēli caur savas zonas centru Tihonovs šo spēlētāju nošautu...
- Labi, ka mūs nešaus nost, bet es domāju, ka ar pātagu pa dibenu vajadzētu iesist.
Pēc 2:5 zaudējuma Čehijai gribu Herbi paslavēt, ka viņa piespēle Sotniekam bijusi elegantāka par Merilinas Monro uz augšu parauto brunci.
- Herbert! Latviešu tautai patīk, kā tu komentē spēles. Un patīk arī, kā tu spēlē.
- Šodien ar spēlēšanu bija, kā bija, bet ar runāšanu jābūt labi.
- Ja komanda zaudē, neviens jau sevi uz augšu neceļ?
- Man ir škrobe par spēles iznākumu. Nu kā tā var? Sākām spēlēt tikai tad, kad rezultāts jau bija 0:4. Man tas ir nesaprotami un neizskaidrojami. Mēs bijām cīņai gatavi, bet spēlēt sākām pasīvi, un varbūt tā pasivitāte arī iedzēla. Otro spēli pēc kārtas mēs šaujam pa tukšo: nespēlējam ķermenī, nesadalām savus spēlētājus, un viņi mūs apspēlē kā bērnus. Sākumā izskatījās, ka mums pārbrauks pāri čehu ekspresis.
Bet Latvijas izlase tomēr māk saņemties un, jo lielāki sūdi, jo labāk mēs sākam spēlēt.
- Tu šodien mazākumā spēlēji tikpat labi kā tavs tēvs «Dinamo»...
- Tas ir baigais darbs. Es noņemu cepuri tēva priekšā, ka viņš ir tik daudz strādājis. Skaidrs, ka viņam labāk būtu paticis mest golus pirmajā vai otrajā maiņā ar Balderi. Bet tur jau bija spēlētāji, kas meta golus. Kādam ir jādara arī melnais darbs. Šodien sanāca visiem darīt visu - gan vairākums, gan mazākums, gan spēle pieci pret pieci.
- Man likās, ka jūs ar Daugaviņu kādas trīs reizes izskrējāt divi pret vienu.
- Nu, varbūt gluži divi pret vienu nebija, bet čalis skrien. Čalim ir kājas. Lai nesas!
...Kas gan cits Daugavam atliek! Un viņš arī nesās. Bet mikszonā man Vasiļjeva noteikti pietrūks.
Labi, ka tikpat patiess pret dzīvi un hokeju ir izlases šo laiku kapteinis.
Paldies, Herbi! Ar tevi un tavs hokejs bija interesants.
