Latvijas hokeja izlase noslēgusi savu 21. pavasari starp pasaules labākajām izlasēm. Desmitā vieta. Tas ir mūsu līmenis, lai gan šogad no izlases varēja izspiest lielākus panākumus. Arī Teds Nolans savā debijas gadā ar Latvijas izlasi čempionātu noslēdza desmitajā pozīcijā. Cerams, ka Hārtlijam ar valstsvienību šis nebija pirmais un pēdējais pavasaris.
Hokeja pavasaris ar pārdomām: No eiforijas līdz tukšuma sajūtai
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Uz pēdējo divu pasaules čempionātu 13. vietas fona šogad izlase demonstrēja pavisam citu hokeju. Iepriekšējos gados tauta nervozēja, lai izlase neizkristu no augstākās divīzijas, turpretī šogad ļaudis cerēja, ka vīri spēlēs ceturtdaļfinālā. Nervozitātes līmenis palika nemainīgs līdz čempionāta pēdējās spēles beidzamajām minūtēm, bet brīnums nenotika.
Muļķības. Brīnums notika. Mūsu valstsvienība demonstrēja hokeju, kāds nebija redzēts Latvijas izlases izpildījumā. Agresīva spēle, mobila darbība aizsardzībā, ātri pretuzbrukumi, precīzas piespēles, vairākuma realizācija un mazākuma neitralizācija. Šie komponenti ir izlases saimnieka Boba Hārtlija iepotētā mācību viela.
Kanādiešu speciālistam bija mērķis parādīt, ka ar valstsvienību var sasniegt augstus panākumus. Čempionāta sagatavošanās cikls nebija viegls, Hārtlijs piedzīvoja nelielu kultūršoku un tikai tad apzinājās, kas ir latviešu hokejs. Hārtlijs intervijās vairākkārtīgi atgādināja: Mēs būvējam jaunu hokeja kultūru. Treneris izmainīja spēlētāju psiholoģiju, viņa komunikācijas veids pilnībā atšķīrās no iepriekšējiem treneriem. Hārtlijs juta, kad vajag aprunāties ar spēlētājiem, tāpat treneris runāja ar apkalpojošo personālu. Kanādietis izlasē radīja ģimenes sajūtu, ka visi ir savējie.
Hārtlijs hokeja aprindās ir liela autoritāte, vienmēr sakopts un atbildīgs pret savu darbu. Ne velti, gatavojoties pasaules čempionātam, Bobs ar savu palīgu Žaku Klutjē Latvijas izlases kompleksā bija no septiņiem rītā līdz sešiem vakarā [laiki gan var mainīties - aut.]. Viņi strādāja jeb gatavoja Latvijas izlasi čempionātam.
Tā ir medaļas neredzamā puse, cik lielu darbu abi speciālisti ieguldīja, lai beigās attīstītu tādu kopbildi, kāda bija redzama Ķelnē. Jāatzīmē arī pārējo treneru darbs - Artis Ābols un Kārlis Zirnis, kuri izlasei pievienojās pirms došanās uz Vāciju. Zirnis ar izlasi nostrādāja tikai pirmās trīs spēles, viņam bija jādodas atpakaļ uz Latviju, gatavot U20 izlasi turnīram Sočos. Arī video treneris Pēteris Groms ieguldīja milzīgu darbu.
Trenera medīšanas laikā federācijas prezidents Aigars Kalvītis strikti noteica, ka Bobam Hārtlijam jāvada izlase, kamēr Koziola plānos bija izlasi uzticēt pašmāju speciālistiem Artim Ābolam un Ģirtam Ankipānam. Toljati «Lada» galvenais treneris Ābols guva labu skolu, strādājot ar kanādiešu tandēmu, gan uz priekšdienām arī viņam tiks uzticēta izlase. Tagad daudz kas būs atkarīgs no Hārtlija, vai viņš vēlēsies turpināt strādāt ar izlasi, vai arī pieņems darba piedāvājumu no Šveices, kas būtu reālāks variants. Rīgas «Dinamo» = Bobs Hārtlijs? Šāds vienādojums nebūtu iespējams.
Hārtlijs nav treneris, kuram būtu vēlme apskatīt Tālos Austrumus, sadarbībā starp divām pilnīgi atšķirīgi domājošām pusēm - kluba vadība un Hārtlijs - tur būtu vairāk konfliktu nekā hokeja.
Hārtlijs ir mainījis Latvijas hokeju, vēl būtu daudz pie kā strādāt, skatīsies, vai kanādietim būs interese vēlreiz atrotīt piedurknes.
Pēc pirmajām trim pasaules čempionāta spēlēm tauta bija pacēlusies augstā eiforijas līmenī. Deviņi punkti trīs mačos mums deva stabilu vietu A grupā. Kāds vēl ceturtdaļfināls? Te jāiet uz medaļām! Tomēr čempionāta turpinājums mūs nolaida uz zemes, tas jau būtu pārāk skaisti, ja Hārtlijs savā pirmajā gadā mūs aizvestu uz ceturtdaļfinālu. Dažādu nelabvēlīgu apstākļu sakritības rezultātā biļetes pirkām uz Rīgu, nevis Parīzi.
«Mums šogad noveicās ar kalendāru. Esam stingri pielikuši spēles disciplīnā, spēlējam aktīvo hokeju, ko Hārtlijs pieprasa no komandas,» izteicās Liepājas hokeja treneris Aleksandrs Cicurskis. «Spēles pret Top komandām parādīja, ka neesam tik meistarīgi, lai realizētu vairākumus. Viena lieta ir spēlēt pret sava līmeņa komandām, otra lieta cīnīties ar augstākās klases izlasēm.
Zviedriem ir tāda līmeņa aizsardzība, kuru mums ir grūti apspēlēt. Nevar salīdzināt lielos meistarus ar parastajiem ierindas hokejistiem. Viens ir komponists, cits spēlē klavieres, viens arī dzied, bet kultūras namā.»
Pēc pirmajiem mačiem pretenziju pret arbitriem vispār nebija, bet pēdējās spēlēs tiesnešu lēmumi dažkārt bija absurdi. Otrie ielaistie vārti pret Krievijas izlasi bija diskutabli, lai gan lēmums bija pareizs. Kāds tiesnesis šādu vārtu guvumu neieskaitītu, bet mača tiesnesis nolēma ieskaitīt. Vārtsarga laukumā nebija neviena spēlētāja, kas varētu traucēt Punnenovam, viens hokejists atradās vārtos, bet viņš netraucēja vārtsargam pārvietoties. Vārtu gumijas puļķi atradās virs ledus, pēc jaunajiem noteikumiem spēle var turpināties, ja vārti ir nedaudz izgrūstīti. Tāpēc tiesneša lēmums nav peļams. Lielākās diskusijas raisījās ap Vācijas spēli. Līnijtiesnešu nefiksētais aizmugures stāvoklis, kad Vācijas kapteinis Kristians Erhofs izdarīja metienu uz Latvijas vārtiem.
Ripa bija atstājusi zonu pietiekami daudz, lai jebkurš dīvānu eksperts varētu nobļauties: Zona!
Protams, un noraidījums pamatlaika izskaņā, kad, bloķējot metienu, Kuldam ripa aizkrita aiz krekla, tikmēr vācieši aktīvi ar savām nūjām bakstīja Latvijas izlases aizsargu. Tiesneši aiz ausīm ievilka vāciešus ceturtdaļfinālā.
Starptautiskā hokeja federācija pēc čempionāta noteikti diskutēs par izmaiņām spēles noteikumos. Vārtu guvumā, kad netika fiksēta zona, NHL un KHL līgās treneriem ir iespēja pieprasīt coach challenge [izskatīt strīdīgu situāciju], tādējādi pierādot, ka vārtu guvums nav leģitīms. Spēlē pret Zviedrijas hokejistiem otrā perioda izskaņā Elvis Merzļikins pazaudēja nūju. Laukuma spēlētājs viņam to pasita ar savu nūju, bet noteikumi paredz, ka nūju var padot tikai no rokas rokā. Tāpēc radās amizanta situācija, ka vārtu priekšā Merzļikinam stāv paša nūja, kuru viņš nedrīkst aiztikt. Tikai pēc konsultācijas ar tiesnesi vārtsargam atļāva paņemt darbarīku. Čempionātam noslēdzoties, IIHF būs jāveic izmaiņas noteikumos.
Latvijas izlasi pasaules čempionātā atbalstīja arī Ramons Čanens, tas pats šveicietis ar latviešu hokeja fana dvēseli, par kuru rakstīju janvāra sākumā.
Šveicietis ar latviešu hokeja fana dvēseli https://t.co/VMGh7lcJPQ— TVNET Sports (@SportsTVNET) January 19, 2017
«Līdzjutēji bija lieliski,» pēc spēles pret ASV hokejistiem teica šveicietis Ramons Čanens.
«Šogad redzam pavisam jaunu Latvijas izlasi. Hokejisti smagi strādā aizsardzībā un cīnās par katru ripu līdz galam. Ļoti disciplinēta komanda, pirmajās trīs spēlēs labi izmantoja vairākumus.»
Čanens vēroja Latvijas izlases spēli pret ASV hokejistiem, pēc septiņu stundu brauciena ar mašīnu no Bernes uz Ķelni. Neskatoties uz to, ka Romans varēja apmeklēt Šveices izlases spēli Parīzē, nemaksājot par ceļu, biļetēm un dzīvošanu, šveicietis izvēlējās doties uz Latvijas izlases spēli Ķelnē.
«Šogad pirmo reizi Šveices apmaksātajos kanālos rāda visas pasaules čempionāta spēles. Katrā Latvijas izlases spēlē runāja par Ķēniņu un Merzļikinu, mazliet arī par Punnenovu. Tāpat pieminēja bijušos Šveices hokeja līgas spēlētājus - Daugaviņu un Spruktu. Šveicē ir daudz labu vārtsargu, treneri paveic lielu darbu, apmācot viņus. Tāpēc arī Šveicē spēlējošie latviešu vārtsargi ir ļoti labā līmenī,» par Šveices nozīmīgumu Latvijas hokejā izteicās Čanens.
Latvijas hokeja izlase čempionātā rādīja saturīgu sniegumu, tikām galā ar sava līmeņa pretiniekiem un pierādījām, ka varam cīnīties ar Top valstīm. Tāpat pārliecinājāmies, ka skaistus zaudējumus tabulā neraksta.
Uz ledus bija redzamas pārmaiņas, ne tikai federācijas kabinetos. Latiņa ir uzlikta augsta, trenerim Hārtlijam paliekot pie izlases stūres, Latvija var sasniegt augstus mērķus.