Faktiski jau kanādiešu jaunajā Rīgas «Dinamo» modelī ir tikai pieci vai piecarpus, ja par puskanādieti dēvējam ASV izlasē spēlējušo uzbrucēju Teriju Džozefu Galjardi, kuram ir gan ASV, gan Kanādas pase. Tāpat kā savulaik atraktīvajam rīdzinieku vārtu sargātājam Krisam Holtam. Taču ērtības labad varam visus šīs sezonas leģionārus, izņemot lietuvieti Neriju Ališausku, saukt arī par kanādiešiem. Jo hokejists ar ASV vai Kanādas izcelsmi spēlē apmēram vienādu hokeju.
Deviņi leģionāri, protams, ir daudz, un viens otrs jau pīkst, ka viņam šāds pārleģionarizēts «Dinamo» neesot tuvu pie sirds. Jo pašmāju puikām tad iznākot tikai tāda kā lādiņu pienešanas funkcija. Pirmajās divās maiņās un arī vārtos – kanādieši... Ka tikai jaunais GM Ģirts Ankipāns nav pāršāvis pār strīpu? Taču viss ir elementāri kā aritmētikā: ja nav attiecīgas meistarības pašmāju kadra, jāņem leģionārs. Kazi, ja Jānis Sprukts piekristu būt treniņos jau no pirmās dienas, viena centra uzbrucēja vieta droši vien netiktu aizpildīta ar viesspēlētāju.
Principā man nav nekas iebilstams pret leģionāriem, bet ar vienu nosacījumu: ja viņi arī taisa rezultātu. Kā tas bija pirmajās divās «Latvijas Dzelzceļa» kausa spēlēs pret Minsku un Kazaņas «AK Bars». Nevarēju nepriecāties, cik smuki strādāja mūsu puikas uzbrukumā.
Kā ašais Lūkass Lesio apskrēja visus, kā «tamborēja» jau pieminētais Galjardi un pērnajā sezonā iepazītais Koltons Gilīss. Bet pēdējā dzelzceļnieku spēlē visi palika uz nullēm, atgādinot iepriekšējo sezonu nemetēju varējumu.
Un tad es atcerējos hokeja klasiķi Andri Siliņu ar viņa entajām pierakstu burtnīcām un ilggadējo «Latvijas bērza» sporta skolas mācību daļas vadītāju Jāni Neikšānu. Jānis cītīgi sekoja līdzi visiem zēnu turnīriem, kā arī jauniešu, junioru čempionātiem, mūsu to laiku otro meistarkomandu ieskaitot. Aprēķins un filozofija diezgan vienkārša: kurš met jauniešu un junioru vecumā, tas kaut ko iemetīs arī, spēlējot «Latvijas bērzā»/RASMS/Energo, un ir cerības, ka metīs arī «Dinamo». Tiesa, kāpjot augstāk, iemesto ripu kļuva mazāk, bet, ja jauniešu vecumā kāds talants metis 30 ripas sezonā, «bērzā» - 15, tad «Dinamo» arī viņš savas septiņas/astoņas ripas kaut kā vārtos iedabūs. Bet, ja jauniešu/junioru vecumā metis tikai pa pieciem/sešiem goliem sezonā, tad diezgan naivi ir cerēt, ka, nonākot meistaros vai pat «Dinamo», šis kadrs atvērsies un nu tik bliezīs un bliezīs.
Tik skarbs kā savulaik Helmuts Balderis gan neesmu: ja uzbrucējs sezonā nevar iemest savas 20 ripas, tad jābeidz spēlēt... Bet paskatīties taču drīkst, ko pirms braukšanas uz Rīgu spējis mūsu importa kvintets.
Nu, varēja būt labāk. Pieaugušo hokejā tikai Denijs Kristo (27 gadi) trīs sezonas pēc kārtas (AHL) guvis 25 vārtus: 25+18 un 25+24 Hārtfordā, 25+23 – Čikāgā. Lūkass Lesio (24), kuram šī būs piektā sezona pēc junioriem, tikai vienā sezonā pārsniedzis 15 ripu līniju – 29+25 Portlendā (AHL) pirmajā pieaugušo sezonā. Varbūt Lūkass bijis metējs junioru līgā? Ošavas «Generals» (Ontario HL) triju gadu bilance: 32+31, 37+30, 20+17.
Skatām Galjardi CV (29), kuram lielākā NHL bagāža (351 spēle, 45+64). Skaidrs, ka NHL iemest ir grūtāk nekā AHL vai junioros, bet pirmajā NHL sezonā Terijs Džozefs bijis zirgā – 76 spēlēs Denverā 15+26! Tas bijis pirms septiņiem gadiem. Pēc tam, Zviedriju un KHL ieskaitot, viencipars... Arī vienīgajā junioru sezonā WHL vairāk izskatās pēc piespēlētāja cipariem – 23+71.
Ko spējis Gilīss (28), kuru pirms desmit gadiem Minesota draftējusi 1. kārtā? Labākajā junioru sezonā (WHL) – 24+23, labākajā AHL sezonā (Hjūstonā) – 18+20, bet tas 88 spēlēs, kad bijis 24 spēļu play-off. Citkārt – ne vairāk par 10 ripām, arī Slovākijā un pērn Rīgā.
Paliek piektais, nule Kanādas izlasē uzspēlējušais Brendons Makmillans (27), kuram otrā garākā spēļu pieredze NHL – 179, 16+23. Pieaugušo hokejā, kas gan pārsvarā ritējusi starp NHL un AHL, 15 ripu sezonā nav, arī DEL nav, pērn KHL – 60 spēlēs Zagrebā un Ņižņijnovgorodā kopā – 15+10. Labākajā junioru sezonā (WHL) – 30+52.
Gribot negribot, bet gribas salīdzināt ar mūsu labāko uzbrucēju Kaspara Daugaviņa un Mārtiņa Karsuma cipariem. Daugaviņš labākajā juniora sezonā Misisaugā metis 42+35, pēc tam AHL – 29+45, pēc tam metis arī Šveicē un KHL; Karsuma trīs sezonas Kvebekas junioros – 38+32, 14+12 (savainots!), 49+42, un savas 16-17 ripas KHL, labākajā sezonā Rīgā – 22 (2012.).
Līdzjutēji droši vien labi atceras tādu Metu Elisonu no «Dinamo» pirmās sezonas. Metam junioros bija 47+69, un met viņš joprojām arī KHL.
Bet varbūt viss importa uzbrucēju kvintets ņemts ar domu, lai būtu, kas piespēlē Mikam Indrašim un Miķelim Rēdliham? Gribas būt optimistam un sagaidīt no kanādiešu/amerikāņu uzbrucējiem «Dinamo» formā vismaz pa 10-15 ripām, lai pēc tam varētu teikt, ka statistika šad tad tomēr arī melo. Spēlēt viss piecnieks, arī vārtsargs Džastins Pīterss (30) un aizsargs Karls Stolerijs (29) prot. Otru aizsargu – Viljamu Renu (26) laukumā vēl neesmu redzējis.
Meteorologi melš, ka 21. augustā sākoties... rudens. Lai sākas. Un sāksies arī «Dinamo» cāļu skaitīšana. Omskā (22.), Novosibirskā (24.), Astanā (26.) un Hantimansijskā (28.). Visas komandas ar ambīcijām. Bet vai tad «Dinamo» nav ambīciju? Lai izdevusies sezona!
