Par lielu gandarījumu skauģiem un nelabvēļiem Rīgas «Dinamo» sasnieguši jaunu zaudējumu rekordu. Sanda Ozoliņa trenētā un Ģirta Ankipāna menedžētā komanda zaudējusi jau desmit spēles pēc kārtas. Loģiski, ka šādā situācijā prasās vai nu pēc ķirurga skalpeļa, psihologa palīdzības, dažu vārguļu atlaišanas, vai vēl kas cits. Diezin vai šoreiz «Dinamo» vadība apmierināsies tikai ar plāksteriem...
Pirms pēdējā izbraukuma tikai kurlie nebija dzirdējuši, ka pieci zaudējumi nozīmēs arī... Ozoliņa atlaišanu. Lai arī kādus lēmumus pieņēma «Dinamo» viedo padome, ar esošajiem spēlētāju resursiem nav iespējams gāzt kalnus, bet lēti un vienlaikus arī labi ārzemju spēlētāji sastopami tikai pasakās.
Lai cik tas izklausītos paradoksāli, taču pēdējo piecu baranku cepienā divas spēles pret «Salavat Julajev» un «Jokerit» bija tādas, kur iespējams arī cits cepiens. Pat bezcerīgajā 2:7 Kazaņā dinamieši starp abiem vājuma mirkļiem, kad 19 un 40 sekunžu laikā tika zaudēti četri vārti, spēlēja itin sakarīgu hokeju. Bet atšķirībā no daiļslidošanas, kur kaut ko var dabūt arī tikai par skaistumu vien, hokejā uzvarētājus no zaudētājiem atdala iemesto un zaudēto ripu daudzums.
Rīgas «Dinamo» tas ir diezgan skarbs. Gandrīz visos rādītājos esam līgas dibenā. Un tas tikai loģiski: ja esam pēdējie visā līgā, tad ne uz kādu dižo statistiku nevar cerēt. «Dinamo» ir vissliktākā realizācija visā KHL – 5,41% jeb ar 370 metieniem vārtos ielidojušas tikai 20 ripas. Normāli vajagot būt ap 10%, bet vai tad tu neredzi, ka rīdzinieki nespēj aizmest garām vārtsargam – tā mani pēc katra zaudējuma instruē kāds hokeja pasauli labi pārzinošs cilvēks: mūsējiem taču visi metieni iet tieši virsū vārtsargam.
Vairākuma realizācijā esam 22. vietā - 12,7% (realizēti 7 vairākumi no 55), toties mazākuma izturēšanā atkal esam pēdējie – 72,9% jeb 19 zaudēti vārti 70 mazākumos. Loģiski, ka arī mūsu pamatvārtsargs Džastins Pīterss nevar lepoties ar solīdu sniegumu, ko fiksē arī statistiķi – 239 atsistas (tvertas) ripas no 274, atvairot tikai 87,2% visu metienu, vidēji ik spēlē zaudējot 3,54 vārtus. Labam vārtsargam šie rādītāji parasti ir virs 90% un zem 2,5 ripām, bet pirms sezonas taču Pīterss tika slavēts kā... NHL vārtsargs.
Negribu būt neobjektīvs pret leģionāriem, taču man kā normāli pirkumi pagaidām šķiet tikai uzbrucēji Denijs Kristo (4+4) un Brendons Makmilans (2+6). Lūkass Lesio ir ātrs slidotājs, bet par tādiem saka arī – jātnieks bez galvas, Terijs Galjardi 11 spēlēs joprojām nav iemetis ripu vārtos... Par Karlu Stoleriju dzirdētais «ja viņš būtu 10 cm garāks, spēlētu NHL» šobrīd šķiet kā parodija, arī ASV U-20 izlases bijušais kapteinis Viljams Rens šobrīd ir nevis viens no «Dinamo» vilcējiem, bet gremdētājiem. Būtu mums Pēterburgas SKA vai pat Astanas «Baris» nauda, triektu šos leģionārus mājās un pirktu tos labos un meistarīgos... Tātad nauda. Tās neesamības vai mazuma dēļ «Dinamo» gar degunu aizgājis ne viens vien labs spēlētājs. Un citos KHL klubos spēlē pieci (!) mums noderīgi Latvijas hokejisti.
Zinu, ka dažiem latviešiem patīk glorificēt «Dinamo» 1988. gada sudrabu, bet mīļie draugi un biedri! Toreiz no pašmāju spēlētājiem vezuma vilcēji bija tikai Arturs Irbe, Aleksandrs Beļavskis un Konstantins Grigorjevs, pārējie – t.s. latviešu strēlnieki (Vītoliņš, Hehts, Tomans, Katlaps, Sējējs, Grundmanis) bija tikai ceturtās maiņas trakie suņi, kas dzina uz priekšu pirmo maiņu leģionārus. Ja domājam ar galvu, tad prasīt, lai šā «Dinamo» mājinieki taisītu rezultātu, ir vairāk nekā smieklīgi – vai nu labākie gadi aiz muguras, vai tie vēl nav pienākuši, vai arī – nekad nepienāks. Ar trim četriem šai līgai atbilstošiem spēlētājiem un lētiem (švakiem!) leģionāriem cerēt uz Gagarina kausu vai pat spēlēšanu tajā ir naivi un bez jebkāda seguma. Lēti hokejisti nemēdz spēlēt labi...
Būtībā šis nav pat «Dinamo-2», jo ārzemēs spēlē mūsu «Dinamo-1». Saskaitīju sastāvu akurāt vienai komandai. Kaspars Daugaviņš, Mārtiņš Karsums, Arturs Kulda, Kristaps Sotnieks, Oskars Bārtulis (KHL), Zemgus Girgensons, Kristers Gudļevskis, Teodors Bļugers, Mārtiņš Dzierkals, Rūdolfs Balcers, Matīss Edmunds Kivlenieks (NHL, AHL vai tuvu tam), Ronalds Ķēniņš, Elvis Merzļikins, Ivars Punnenovs (Šveice), Rodrigo Ābols (Zviedrija), Arvīds Reķis (Vācija), Andris Džeriņš, Oskars Cibuļskis, Ralfs Freibergs, Roberts un Rihards Bukarti (Čehija). Būtībā Latvijas izlases un «Dinamo» pamatsastāvs spēlē ārzemēs, bet mēs nezin kāpēc gribam konkurēt KHL?
Jā, es piekrītu arī tiem, kas saka, ka «Dinamo» treneru korpuss ir bez pieredzes un ka Ozoliņam lieti derētu aiz muguras kāds, kurš jau izgājis cauri šādai gaļasmašīnai. Kaut vai Ģirts Ankipāns, kuram ir ļoti skarbi divi gadi Ņižņijnovgorodā pie Pētera Skudras, kā arī divas sezonas kā Arta Ābola palīgam Rīgā. Taču tikpat būtisks kā treneru pieredzes trūkums ir fārmkluba neesamība (piedodiet, Liepāja, jūs esat fārmklubs uz papīra). Jā, tas maksā naudu, taču... nabagi hokeju nespēlē. Nekur visā pasaulē.
/nginx/o/2018/08/12/11179439t1haccb.jpg)