Hārtlijs: Latvijas hokejistiem jākļūst spēcīgākiem. Tas laukumā dos pārliecību

CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Ieva Čīka / LETA

Nacionālās hokeja līgas (NHL) čempions jeb Stenlija kausa ieguvējs Bobs Hārlijs aizvadītās vasaras nogalē piekrita turpināt vadīt Latvijas izlasi. Vienošanās ar pieredzējušo treneri paredz piecu gadu sadarbību, kuras laikā viņam uzticēta arī jaunatnes hokejistu, viņu vecāku un treneru apmācīšana. Intervijā portālam TVNET speciālists pastāstīja, kāpēc viņš uzņēmies šīs saistības, kādi ir mērķi un kas ir darāmo darbu sarakstā, lai sekmētu Latvijas hokeja izaugsmi.

Kāpēc piekritāt turpināt vadīt Latvijas hokeja izlasi?

Vēlos strādāt ar labiem cilvēkiem, kuriem ir skaidri nosprausti mērķi. Iepriekš nezināju nekā daudz par Latviju, tās hokeju, faniem un pašu valsti. NHL komandā Kolorādo «Avalanche» trenēju Sandi Ozoliņu un Šveicē [Cīrihes «ZSC Lions» komandā] Ronaldu Ķēniņu. Tas arī viss. Ierados šeit bez aizspriedumiem. Man viss iepatikās - valsts, fani. Hokejisti apliecināja lepnumu pārstāvēt savu valsti. Iepatikās arī federācijas vadība, ar kuru tikos vairākkārt. Patīk atmosfēra, kādā šeit notiek darbs.

Vasarā saņēmu dažus telefona zvanus ar darba piedāvājumiem. Pateicu nē. Esmu savas karjeras posmā, kurā varu izvēlēties darba piedāvājumus. Kad esi 30 vai 40 gadus vecs treneris bez darba, tev jāuztur ģimene, jāsaka jā pirmajā telefona zvanā.

57 gadu vecumā ar manu pieredzi darba piedāvājumam piekrīti, ja saskati pareizo izaicinājumu. Man prātā nebija nekādu šaubu, ka turpināt strādāt ar Latvijas izlasi ir ļoti labs lēmums. Redzu, ka šeit ir vēlme hokejā spert soli uz priekšu. Ir jauna federācijas vadība ar jaunām idejām. Ticu, ka tās izdosies. Tāpēc esmu šeit.

Kas būs lielākie izaicinājumi?

Katrs izaicinājums ir liels. Mani tie nebaida. Dzīvē izaicinājumi ir vajadzīgi. Vienalga, vai esi hokeja treneris, ārsts vai ugunsdzēsējs... Ir izveidots saraksts ar punktiem, kas jāpaveic. Pirmkārt, sagatavoties nākamā gada pasaules čempionātam Dānijā. Otrkārt, gatavoties jau nākamajiem turnīriem, tostarp 2021.gada pasaules čempionātam Rīgā. Vēlos strādāt ar jaunākiem treneriem, palīdzēt viņiem kļūt labākiem. Tāpat arī gribu palīdzēt jaunajiem hokejistiem. 20-22 gadus veciem spēlētājiem jau ir mazliet par vēlu palīdzēt progresēt. 6, 8, 10, 12 gadus veciem puišiem var daudz ko iemācīt - kā spēlēt hokeju, kā būt labam bērnam. Ir jāizstrādā kritēriji, ko katras vecuma grupas hokejistam Latvijā ir jāspēj izdarīt. Protams, vienmēr kāds būs talantīgāks par citiem. Dzīvē tā ir visās jomās. Domāju, ka mēs paātrināsim attīstību, lai varētu cīnīties ar lielvalstīm, kā Kanāda, Krievija, ASV un Zviedrija. Tajās valstīs vienmēr būs lielāks skaits spēlētāju nekā mums [Latvijā], taču tas nenozīmē, ka nevaram veidot kvalitāti.

Hokejā kvalitāte sākas ar attīstību. Tāpat kā jebkurā biznesā, ja nestrādā pie savu darbinieku attīstības, tā būs viduvēja organizācija. Ja darbinieki attīstās, tiek radīts izaicinājums panākumiem. Tāds ir plāns arī šeit. Uzdevums ir palīdzēt jauniešiem un treneriem turpināt kļūt labākiem. Protams, galvenais mērķis ir Latviju atgriezt olimpiskajās spēlēs - 2022.gadā Pekinā. Tas viss ir mūsu sarakstā. Tie nav Boba Hārtlija izaicinājumi hokejā, bet Latvijas. Esmu tikai gabaliņš no puzles. Mīlu atbildību, kādu federācija man ir uzticējusi. Man arī patīk veids, kādā mēs kopīgi strādājam.

Federācija jūsu lomu redz krietni lielāku nekā valstsvienības galvenais treneris...

Man ir sava hokeja nometne. Ar bērniem strādāju pēdējos 22 gadus. Nometni izveidoju, kad vēl nestrādāju NHL. Man patīk pavadīt laiku uz ledus ar bērniem, tāpēc nometnes rīkoju arī laikā, kad strādāju NHL. Bērni ir sakne šai spēlei. Jaunatnes līgas spēlētāji, treneri un tiesneši ir pelnījuši novērtējumu, jo ar viņiem viss sākas. Tāpēc rīkojam tikšanos ar jauno hokejistu vecākiem, treniņus ar 6-7 gadus veciem bērniem. Man tas ļoti patīk. Mums jākļūst par labākiem skolotājiem darbā ar bērniem.

Esat teicis, ka Latvijas hokejistiem pietrūkst «slepkavas instinkta» laukumā. Grasāties to iemācīt?

Ar to biju domājis, ka Latvijas hokejistiem jākļūst fiziski stiprākiem. Tāpēc nupat tikos ar fiziskās sagatavotības treneri [Ēriks Visockis]. Pierakstījām pilnu lapu ar uzdevumiem, kā pārbaudīt Latvijas labākos 10, 11 un 12 gadus vecos hokejistus. Cik daudz viņi var piepumpēties un pietupties, cik ilgi spēj noturēties balstā uz rokām [vēdera preses vingrinājums]. Tas ir svarīgi, lai kļūtu ne tikai labāki hokejisti, bet spēcīgāki sportisti kopumā.

Ja mača sākumā spēlētājs tev atņem ripu trīs reizes, atlikušajā spēlē jutīsi, ka tev nav izredžu nosargāt ripu, jo tevi nogrūdīs malā. Tad uzreiz sākas runas, ka puisis ir mentāli un fiziski vājš, viņam nav «slepkavas instinkta». Bieži tas ir pārliecības trūkums. Savukārt pārliecība sākas ar fizisko spēku. Ja esmu boksa ringā ar Latvijas čempionu, bet man nav pārliecības, ka esmu tikpat spēcīgs kā viņš, tad man nav izredžu uzvarēt.

Tā ir daļa no attīstības. Hokejista attīstībā nav tikai slidošana un mešana pa vārtiem. It sevišķi mūsdienu pasaulē, kad visi ir iegrimuši telefonos, planšetēs un datoros. Bērni vairs nav pietiekami aktīvi. Nav tik svarīgi, kā attīstīsies karjera - spēlēs KHL, NHL vai «alus» līgā. Būtiskāk ir iemācīt rūpēties par savu ķermeni un veselību. Tā ir iespēja dzīvot ilgāku mūžu. Tas ir jāiemāca spēlētājiem un arī viņu vecākiem. Ir jāveido raksturs. Gatavojoties šā gada pasaules čempionātam Ķelnē, spēlētājiem teicu: nenāciet uz treniņiem, ja neticat, ka Latvija spēs uzvarēt. Man nevajag tūristus. Hokejistiem jābūt gataviem iet cauri ugunij un lepniem pārstāvēt savu valsti.

Kā jūs raksturotu lielisku hokejistu? Kā jau minējāt, jābūt fiziski spēcīgam un motivētam. Kādam vēl?

Pirmkārt, trenerim hokejists jāvērtē no divām pusēm - kā spēlētājs un kā persona. Neticu, ka treneris var motivēt spēlētāju, viņš motivē personu. Lai motivētu personu, tā ir jāiepazīst. Vienmēr ar katru spēlētāju tiekos individuāli.

Katram spēlētājam ir jāaizpilda anketa [jautājumi ir apkopoti uz septiņām A4 formāta lappusēm]. Jautājumi ir par pašnovērtējumu, bērnības elkiem, ģimeni un daudz ko citu. Lai zinātu, ar ko jāsastrādājas, ir jākomunicē. Vēlos noskaidrot, ko katrs spēlētājs ir un ko nav gatavs darīt. Ir jāizveido saikne, iepazīstot spēlētāju un viņa personību.

Varu iemācīt spēlētāju gūt vārtus un citas hokeja nianses, bet būt disciplinētam un labam komandas biedram - tā ir personības puse. Latvija ir maza valsts, kurai nav liels skaits hokejistu. Līdz ar to ir iespējams iepazīt katru un dot iespēju sevi pierādīt. Vairākiem jaunajiem spēlētājiem pēc pasaules čempionāta teicu, ka viņi nav bijuši pietiekami spēcīgi. Nevaru sagaidīt, kad atkal satikšu šos puišus, lai redzētu, vai viņi ir kļuvuši stiprāki vai ne. Pavadīt laiku svaru zālē ne vienmēr ir patīkami, bet, ja vēlies sasniegt virsotni, nekas nav viegli.

Patlaban NHL ir tikai viens spēlētājs - Zemgus Girgensons. Kurš, jūsuprāt, vēl ir tuvu tam līmenim?

Man nepatīk publiski runāt konkrēti par spēlētājiem. Savas karjeras laikā medijos izvairos kādu slavēt vai kritizēt. Ieguldot smagu darbu, gada laikā karjera var krasi mainīties. Esmu redzējis daudzus talantīgus spēlētājus. Ja skatāmies tieši uz Girgensonu, es redzu puisi, pilnu ar enerģiju un pareizo attieksmi. Viņš ir paraugs. Zemgus nav labākais vārtu guvējs, taču viņam ir laba personība, lieliskas darba spējas. Viņš ir kaislīgs. Ja man būtu dēls, kurš spēlē hokeju Latvijā, - nav labāka parauga kā Zemgus. NHL esmu vadījis spēles pret viņu, kaut tolaik Zemgu vēl nezināju. Viņš atstāja lielisku iespaidu. Ja izdarīsim labu darbu jaunatnes hokeja attīstībā, vēl vairāk Latvijas hokejistu būs tuvu NHL līmenim. Šeit daudziem ir liels potenciāls un gribasspēks. Gribu uzsvērt, ka attīstība nesākas 18 gados, bet 5-6 gadu vecumā. Varbūt pat vēl ātrāk.

Paralēli darbam Latvijā izskatāt iespēju trenēt kādu klubu Eiropā?

Kopš vasaras noraidīju trīs darba piedāvājumus. Kā jau teicu, esmu karjeras punktā, kad varu pats izvēlēties. 26 gadu vecumā sāku trenera karjeru, un man ir veicies strādāt ar labiem cilvēkiem. Vairākkārt biju spiests nevilcinoties piekrist darba piedāvājumiem. Tomēr tagad esmu labā situācijā. Man ir skaista vasaras māja Kanādā un skaista māja ziemai Floridā. Es mīlu hokeju, tā ir mana kaisle. Nesaku, ka nepieņemšu kādu citu darba piedāvājumu. Tomēr patlaban negaidu zvanus no citām komandām. Man patīk izaicinājumi, kādi mūs gaida ar Latvijas Hokeja federāciju, izlases komandu un jaunatnes hokeja attīstību. Vai pieņemšu kādu citu darba piedāvājumu? Teikšu godīgi, par to pat nedomāju. Esmu priecīgs būt Latvijā, tāpēc fokusējos darbam šeit.

Cik daudz sanācis pasekot Rīgas «Dinamo» spēlēm šosezon? Ir jums kādi secinājumi, kāpēc Sanda Ozoliņa mēģinājums vadīt komandu bija nesekmīgs?

Nav daudz sanācis pasekot līdzi. Lai saprastu panākumus vai neveiksmes, ir jābūt līdzās katru dienu. Ozoliņu trenēju divas sezonas Kolorādo, pērn ar viņu kopā pavadījām laiku Latvijā. Biju ļoti priecīgs, kad viņš dabūja trenera darbu. Zinu, ka viņš ļoti gribēja trenēt. Viņš šeit ir lieliska personība - vienīgais hokejists, kurš izcīnījis Stenlija kausu. Labprāt ar viņu aprunātos par trenera darba lietām. Šajā profesijā ir jārēķinās ar atlaišanu. Tas nav viegli un patīkami. Karjeras laikā esmu atlaists tikai trīs reizes. Ja negribi tikt atlaists, tad netrenē. Protams, sekoju līdzi Rīgas «Dinamo» statistikai. Es melotu, ja teiktu, ka sekoju dienu dienā.

Varbūt redzat Ozoliņam kādu lomu izlasē?

Ir daudz jaunu treneru. Par tiem daudz runāju ar Viesturu [Koziolu] un citiem federācijas darbiniekiem. Kas man ir svarīgi - sagatavot trenerus nākotnei. Tāpat kā spēlētāji, arī treneri jāattīsta. Tas ir līdzīgi kā skolā. Ja esi labs skolnieks, bet treneris ir slikts, tas tevi ietekmēs. Tāpat arī hokejā. Vari būt jauns un talantīgs hokejists, bet, ja būs slikts treneris, nevarēsi pilnvērtīgi progresēt. Līdz ar to esmu gatavs strādāt ar jebkuru treneri.

Rīgas «Dinamo» vadība iepriekš daudz runāja par to, ka vēlas jūs piesaistīt komandas galvenā trenera amatam. Nebija interese par šo piedāvājumu?

Divas reizes tikos ar Juri [Savicki]. Prezentācija bija ļoti laba un profesionāla, bet nespējām vienoties. Dažreiz tā ir daļa no dzīves.

Nākamgad februārī būs olimpiskās spēles, kurās pēc ilgāka pārtraukuma nevarēs spēlēt NHL hokejisti. Kā jūs uz to raugāties?

Tas mani apbēdina. Olimpiskās spēles ir lielā skatuve visām hokeja nācijām, kur samērot savus spēkus. Es kā hokeja fans vēlos redzēt lielvalstis sacenšoties citu ar citu spēcīgākajos sastāvos. Saprotu, ka tā ir daļa no biznesa. Labprāt redzētu, ka visi varētu piedalīties olimpiskajās spēlēs.

Jūsu tautietis Teds Nolans iepriekš strādāja ar Latvijas izlasi. Esat ar viņu runājis?

Jā, pērn Toronto runāju ar viņu. Tikšanās ar Tedu bija ļoti interesanta. Tomēr situācija katru gadu mainās. Viņš strādāja laikā, kad federācijai bija iepriekšējā vadība. Taču viņš izbaudīja šeit pavadīto laiku. Treneri nāk un iet, tāds ir sports.

Pavisam drīz, 18. novembrī, būs Latvijas Neatkarības proklamēšanas diena. Nākamgad mūsu valstij būs 100 gadu jubileja. Ko jūs gribētu novēlēt Latvijai?

Turpināt būt lieliskai valstij. Izbaudu atrašanos Latvijā. Man patīk cilvēki šeit un valsts kultūra. Latvieši ir smagi strādājoša un ļoti draudzīga tauta. Es to jūtu uz ielas Vecrīgā un veikalos. Šeit ir lieliski hokeja atbalstītāji. Fani ir godīgi un lojāli savai valstij. Ķelnē līdzjutēji bija lieliski. Septiņos no rīta dodoties uz treniņu arēnu, fani brokastoja hokeja izlases kreklos. Viņi man sauca - sarauj, Latvija! Uz priekšu, trener! Jums ir lieliska valsts. Kad piekritu turpināt šeit strādāt, hokejs bija svarīgs, bet valsts faktors bija izšķirošais. Veids, kā jūs dzīvojat, strādājat un pret mani izturējāties - lēmums bija viegls. Vecrīgā biju sporta zālē uz velotrenažiera, cilvēki nāca man klāt runāt par spēlētājiem un vēlot labu komandai. Tas ir patīkams mīlas stāsts starp valstsvienību un faniem. Manuprāt, tas ir lieliski!

KomentāriCopyDraugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu