Kas jauns hokejā? Runā Matulis: Hārtlija jaunā izlase

CopyDraugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Edijs Pālens / LETA

6. novembrī kanādiešu speciālists Bobs Hārtlijs sāk otro piegājienu Latvijas hokeja izlasē. Un tas viņam nebūs viegls. Latvijas hokejā ir sākusies paaudžu maiņa, un visticamāk, ka 2018. gada pasaules čempionātā Herningā, kur kalendārs mums piespēlējis nebūt ne vieglāko kompāniju (Norvēģija, Somija, Koreja, ASV, Vācija, Kanāda, Dānija – spēļu secībā), Latvijas izlases sastāvs var būt ne tāds kā ierasts. Bez spēlētājiem, kas daudzus gadus ir bijuši izlases mugurkauls...

Hokejā nekad neko nevar zināt, taču izskatās, ka savu pēdējo pasaules čempionātu aizvadījuši Krišjānis Rēdlihs, Georgijs Pujacs, Aleksandrs Jerofejevs un Arvīds Reķis. Edgara Masaļska atrašanās uz «Dinamo» treneru soliņa laikam taču nozīmē, ka viņš mums vērtējams citā kapacitātē. Taču Edža var mierīgi audzēt bārdu.

Kam sargāt vārtus, mums ir tepat Eiropā, turklāt vismaz trīs labi puikas – Elvis Merzļikins, Ivars Punnenovs un sezonas sākumā nenovērtētais Jānis Kalniņš. Kurš šobrīd ir trumpja dūzis «Dinamo» kāršu kavā.

Neesmu pārjautājis, taču šobrīd izskatās, ka Herningā būs jāiztiek bez Laura Dārziņa, Miķeļa Rēdlliha, Jāņa Sprukta... Ņemot vērā, ka pēc sezonas tradicionāli savu veselību kārtībā saved Mārtiņš Karsums, Oskars Bārtulis, ar savainojumiem arvien ciešāk draudzējas Arturs Kulda, Andris Džeriņš un nu jau arī Kristaps Sotnieks un Guntis Galviņš... Ja vēl pa vidu starp spēlētājiem un Hokeja federācijas vadību izskrien kāds nesaskaņu virpulis, kā tas rādās noticis pēc turnīra Ķelnē, tad var rasties situācija, ka ģenerālsekretāram Viesturam Koziolam pašam jāvelk kājās slidas, kā pirms dažiem gadiem ar «Rīgu 2000» viesojoties Amerikā.

Kā par nelaimi, daudzi jaunie puikas, kas šobrīd varētu spēlēt «Dinamo» fārmklubā, ja tāds būtu, izvēlējušies Aigara Kalvīša ieteikto ceļu – uz Ameriku, uz universitātēm! Kā par nelaimi, universitātēs hokejs gan principā mēdz beigties līdz pasaules čempionātam, bet tad nāk otrais cēliens, kas nav mazāk svarīgs – puikām tomēr ir arī jāstudē. Un ne jau visi ir tādi riska veči kā Jānis Jaks pērn, kurš sarunāja studiju parādus kārtot vēlāk. Bet NCAA, spēcīgāko augstskolu čempionātā, mums ir vismaz pieci izlasei noderīgi kadri – Jaks, Kārlis Čukste, Filips Buncis, Eduards Tralmaks un Haralds Egle. Neesmu vēl pētījis AHL tabulas, tas vairāk attiecas uz Teodoru Bļugeru un Rūdolfu Balceru, varbūt arī Edmundu Matīsu Kivlenieku vai Kristeru Gudļevski, bet NHL jau rudens pusē izskatās, ka kārtējo pavasari brīvs būs Bufalo «bifelis» Zemgus Girgensons.

Zīmējot šādu nepievilcīgu 2018. gada maija ainu, loģisks ir Hārtlija solis – uz pavasari gatavot pat divas (!!) komandas. Kā šādos gadījumos saka mana sievasmāte – katram gadījumam.

Un tāpēc man simpātisks liekas Hārtlija (laikam gan vairāk Koziola, Māra Baldonieka un Edgara Bunča!) izlases novembra aizsargu iesaukums – četri vēl nesenie juniori Uvis Balinskis, Kristaps Zīle, Maksims Ponomarenko, Eduards Hugo Jansons, «Dinamo» nederīgais Ralfs Freibergs, plašai publikai maz zināmais Kalvis Ozols no norvēģu virslīgas, 1992. gada junioru izlases kapteinis Artūrs Salija, kā arī trīs U-20 pasaules čempionātos vēl nespēlējušie – Pauls Svars, Roberts Kaļķis (abi 1998), Renārs Kārkls (1999). Vai Koziols ar palīgiem un padomdevējiem ieklausījies LHF valdes locekļa Oļega Sorokina teiktajā, ka viņu uztrauc aizsargi? Tā nu tas ir: ja ilgstoši izlasē spēlē viena gadagājuma aizsargi, kā tas bija arī Sorokina gadījumā (1974), kad Rodrigo Laviņš, Kārlis Skrastiņš un Igors Bondarevs bija klāt gandrīz visos pasaules čempionātos. Trīs juniorus jau pieminēju, Zīle, Ponomarenko un Jansons ir tikai gadu vecāki (1997) – tātad izlasē sācies jauno iesaukums. Un labi, ka Hārtlijs to var darīt jau novembrī, nevis dabū kost elkoņos aprīlī. Jo kanādiešu treneri jau iesākumā nevar saprast, vai tie tiešām ir labākie Latvijas spēlētāji. Kā tas pavasarī bija Hārtlijam, kurš gaidīja, kad tad ieradīšoties tie īstie spēlētāji. Tā bija arī Tedam Nolanam, kurš pēc pirmā treniņa, uz kuru bija atnākuši tikai astoņi spēlētāji, atļāvās pajokot:

«Es zināju, ka Latvijā nav daudz hokejistu, bet es nekādi nevarēju iedomāties, ka tik maz.»

Hārtlija uzbrucēju izvēle nav tik revolucionāra. Lai gan viens otrs uzvārds raisa smaidu pat treneriem. Taču novembris un Francija, Slovēnija un Baltkrievija ir ļoti labi sparingpartneri. Lai Hārtlijs un Artis Ābols (laikam taču?) apskatītos, ko spēj Ģirta Ankipāna brigāde no «Dinamo», ko spēj Kirils Galoha un vai Latvijas čempionātā spēlējošie «Kurbada» līderi Gatis Gricinskis, Martins Lavrovs un Sandis Zolmanis spēj konkurēt ar «Dinamo» nemetošajiem. Viens otrs treneris un žurnālists jau domā, ka labākie OHL spēlētāji neesot ne gramu sliktāki par dinamiešiem.

Intrigu sezonas pirmajā pārbaudes turnīrā pietiekami daudz. Laika koriģēt situāciju arī gana daudz. Ja arī šādu vai tādu iemeslu dēļ maijā ne visi gribēs būt uz strīpas, Latvijas Hokeja federācijai ir gana daudz laika šaubīgos pārliecināt, ka pasaules čempionāts Latvijai ir gada pats svarīgākais turnīrs.

Bet Hārtlijam nu ir iedota ļoti laba izdevība pierādīt neticīgajiem, ka viņš arī ar viduvēju komandu spēj gāzt kalnus. Kuluāros runā, ka no amerikāņiem/kanādiešiem palīdzība varot pienākt pat ātrāk par pavasari. Uz «Dinamo» pusi raugoties kāds Mārtiņš no Toronto.

KomentāriCopyDraugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu