/nginx/o/2020/05/08/13091924t1h67d6.jpg)
Boba Hārtlija brigāde ir paveikusi to, kas nav bijis pa spēkam deviņus gadus. Pasaules hokeja čempionātā beidzot esam ceturtdaļfinālā. Turklāt tāpat kā 2009. gadā Bernē no turnīra tiek izsisti mājinieki. Kas nav maz. Varbūt kādam šķiet, ka maz ir 1:0, kas šoreiz ir ļoti vērtīgs. Braucam uz Kopenhāgenu, kur ceturtdien no mums trūkties dabūs zviedri.
Runā Matulis: vīri, kas ignorē statistiku
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tie, kas lasījuši manus iepriekšējos divus komentārus ar ASV un Kanādas izlasēm, jau zina, ka mums nebija nekādu cerību ar amerikāņiem un kanādiešiem. 55 miljonus vērtā ASV izlase un 85 miljonus gadā saņemoši kanādieši.
Ja laukumā visu izšķirtu tikai algu saraksti, tad tajās spēlēs rezultātiem bija jābūt 1:10 un 1:17. Bet bija mums pa punktam. Arī pirms spēles ar Dāniju statistika bija cieņā.
Kolēģi bija aprēķinājuši, ka pēdējos sešos pasaules čempionātos mēs saimniekiem allaž esam zaudējuši. Pērn Ķelnē - 3:4 (bullīšos) Vācijai, Maskavā - 0:4 Krievijai, pirms tam Prāgā - 2:4 Čehijai, 2014. gadā Minskā - 1:3 Baltkrievijai, pirms tam Helsinkos - 2:3 (OT) Somijai un 2012. gadā Stokholmā - 0:4 Zviedrijai. Kaut kāds 1:3 Herningā pret Dāniju te ļoti labi ierakstītos. Ja Boba un brāļu Bukartu brigāde būtu mīkstie.
Pirms intervijas ar Arti Ābolu mēģināju apcirst mūsu cerību spārnus. Dānijai - 2826 (!) NHL spēļu pieredze, kur mēs pretī varam likt? Ja nebūtu izkritis Mārtiņš Karsums, kopā iznāktu 72 spēles, atņemot Mežoņa 24, paliek Ronalda Ķēniņa 43 un Kristera Gudļevska - piecas... Kāds ir rezultāts, ja 2826 dala ar 48, es negribu rēķināt.
Dāņiem uz ledus deviņi vīri (ir tāds žurnāls Latvijā) ar NHL pieredzi, mums - viens Ķēniņš. Turklāt Dānijas izlases sastāvā - deviņi herningieši... Kur vēl spēcīgāks kairinātājs kā dzimtajā pilsētā uzvarēt Latviju un tikt ceturtdaļfinālā?
Vārtsargs Frederiks Andersens, aizsargi Daniels Nilsens un Stefans Lasens, uzbrucēji Frans Nilsens, Olivers Bjorkstrands, Mads Hristensens, Niklass Jensens un Peters Regins, kā arī rezerves vārtsargs Georgs Sērnsens... Man pat cilvēciski bija šo džeku žēl. Dāņu hokeja zelta paaudzei savās mājās netikt ceturtdaļfinālā? To zaudējot ar 0:1?
Bet es esmu ļoti lepns, ka mūsu puikas uzvarēja. Skaista jau šī spēle nebija, bet, kā saka hokeja vecmeistari: «Spēle aizmirsīsies, rezultāts paliks.» Ar Andra Džeriņa uzvaras vārtiem.
Un mani pat neinteresē, vai tur bija rikošets, vai Arta Ābola jaunības laiku komandas biedra dēls Frederiks ripu neredzēja. 1:0 ir 1:0 arī Āfrikā. Turklāt Džera tad iemeta kad? Kad dāņiem uz ledus bija pirmā jeb NHL maiņa.
Divi uzbrucēji aizskrēja, cerot uz labāko scenāriju, bet sanāca sliktākais, tātad diezgan rupja kļūda. Un šādā mačā pirmie vārti dod ļoti daudz...
Varēja būt 2:0, kad Rūdolfs Balcers, Rodrigo Ābols un Ronalds Ķēniņš trijatā aizjoza pret vienu dāni, bet mazais Ābols pažēloja tēta jaunības biedra dēlu. Eh, Rodžers iemestu? Tad Bobs Hārtlijs atkal varētu smaidīt, ka neizprot latvju hokeju.
Un nebija jau dāņi tik švaki, kā par to melo statistika. Savu ripu varēja iemest Frans Nilsens, pēc viena metiena tika pārbaudīta dāņu metāla stiprība - ripa trāpīja vietā, kur horizontāli un vertikāli krustojas vārti...
Bet tajās 19 reizēs, kad kaučuka ripulis bija nobriedis šķērsot Latvijas izlases vārtu līniju, kā drošs Lugano tīģeris tās visas salasīja Elvis Merzļikins.
Bobs Hārtlijs: «Šo komandu ir bauda trenēt, jo visi grib mācīties un strādāt. Esam kas vairāk par komandu – ir izveidojusies ģimene. Esmu pārliecināts, ka Rīgā un visā Latvijā tagad ir liela ballīte, un mēs esam to pelnījuši.»
Jānis Matulis