Latvijas slēpotāja Inga Dauškāne, kura ceturtdien olimpiskajās spēlēs Sočos ļoti siltos laika apstākļos ieņēma 65. vietu 10 kilometru klasiskā stila distancē, atzina, ka sacensības bijušas ļoti grūtas un nācies vairāk cīnīties ar sevi, jo slēpes nav slīdējušas, bet liekas naudas, lai nopirktu atbilstošu inventāru, viņai nebija.
"Mans lielākais trumpis šodien bija mans raksturs un motivācija noķert lietuviešu slēpotāju [Ingrida Ardisauskaite ieņēma 66. vietu - red.]. Jāsaka godīgi, slēpes šodien vienkārši negāja - gan neslīdēja, gan neturēja. Diemžēl tāda ir realitāte, bet man nebija lieku 400 eiro, lai aizietu un nopirktu šādam siltam laikam nepieciešamās slēpes.
Kā sagatavoja [slēpes], tā es braucu.
Protams, diezgan sāpīgi, ka katrā kalnā bija vienkārši jāskrien augšā, bet zemākā kāpumā jāstumjas, kamēr pārējās mierīgi uziet solī," situāciju, kas radusies, sacensībām notiekot +20 grādos, raksturoja Dauškāne.
Viņa uzskata, ka šī situācija ir laba viela pārdomām visai slēpošanas saimei, un aicināja Latvijas Slēpošanas savienības (LSS) vadību pievērst lielāku uzmanību un vairāk iesaistīties sportistu sagatavošanā. "Nav nozīmes organizēt Latvijas čempionātus par padsmit tūkstošiem, ja mēs
nevaram uz četrgades svarīgāko pasākumu sagatavot trīs sportistus, kuriem būtu gan inventārs,
gan normāla atbilstoša starta forma. Kā jūs redzat, uz tās nav ne Latvijas uzraksta, ne Latvijas karodziņa," uz savu slēpotājas tērpu norādīja Dauškāne.
"Arī par šādām lietām jādomā stingrāk. Tas pats attiecas uz slēpēm. Diemžēl situācija ir tāda, ka slēpes ir vajadzīgas katriem laika apstākļiem. Šodien bija vajadzīgas siltam laikam - slēpes ar baltu apakšu, bet man tādu nav, un ir vēl virkne cilvēku, kam arī tādu nav. Domāju, ka tā ir federācijas atbildība, lai viņi aizsūtītu sportistus uz olimpiskajām spēlēm ar normālu inventāru," kritikas bultas LSS virzienā raidīja Dauškāne, kura ir aizsardzības struktūru pārstāve, jo ir 3. reģionālā nodrošinājuma centra kapteine.
Dauškāne līdz šim nekad nebija slēpojusi tik siltos laika apstākļos. "Tas mazliet arī bija izaicinājums. Ja pulksten 12, kad skatījos laika prognozi, gaisa temperatūra bija +14 grādi, tad sacensību laikā, es pieļauju, bija jau pāri +20 grādiem. Tas pat ir mazliet kuriozi, jo pirms pāris mēnešiem es Somijā braucu -22 grādos, bet tagad bija jāslēpo +22 grādos. Bet tas jau ir jauki šādā laikā slēpot," par laika apstākļiem slēpotāja nesūdzējās.
Viņa olimpiskajās spēlēs startēja divās distancēs, arī sprintā, kur palika 59. vietā. "Daļēji es esmu apmierināta, jo esmu ieguvusi milzīgu pieredzi. Gan dzīvojot kopā ar citiem sportistiem, gan daudz ko mācoties no Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) ārstiem. Ja pirms pusgada man būtu bijusi tāda pieredze, tad, iespējams, šie rezultāti būtu bijuši daudz augstāki. Es esmu laimīga un apmierināta, jo šīs sacensības, ja neņem vērā problēmas ar slēpēm, ir svētki, jauna pieredze un zināšanas," ar olimpisko debiju sportiste, kura iepriekš startēja militārajā daudzcīņā, bija apmierināta.
Par nākotni slēpošanā viņa tomēr vēl negribēja runāt. "Ja mans komandieris to dzirdētu, viņš nebūtu priecīgs, ja es sāktu runāt par nākotni un slēpošanu. To rādīs laiks, jo daudzās komandās ir sportistes gados, jo tā ir pieredze, kuru nevari iegūt viena, divu vai trīs gadu laikā. Kas būs vēl pēc četriem gadiem, to rādīs laiks,
iespējams, ka es 30 kilometru distancei varētu sagatavoties,"
sportiste pieļāvuma formā atzina, ka slēpes stūrī mest negrasās.
Par iespēju startēt Sočos viņa pateicās gan LOV, kas sniedza finansējumu, gan ārstiem, savai trenerei un draugam. "Man jāsaka paldies LOV finansējumam, pateicoties kuram es varēju braukt uz Starptautiskās slēpošanas savienības (FIS) sacensībām un krāt punktus, lai kvalificētos olimpiskajām spēlēm. Otrkārt, liels paldies abiem ārstiem - Līgai un Aldim Cīruļiem, kuri dalījās ar savu padomu, ļoti daudz palīdzēja un atbalstīja. Protams, trenerei Ilzei Cekulei, kura dienu un nakti bija pie telefona un vienmēr man stāstīja, ko jāliek uz slēpēm un kā labāk rīkoties. Paldies arī manam draugam, kuram bija iespēja darbā paņemt atvaļinājumu un braukāt man līdzi uz sacensībām, lai palīdzētu.
Viņa nenoliedza, ka bija arī ieguldījums no federācijas. "Taču federācijai ir mazliet vairāk jāieklausās sportistos, jo pasīvi stāvēt malā un gaidīt, ka notiks brīnumi... Tā mēs varam vēl gadus 20 stāvēt un gaidīt. Ir jānāk visiem kopā, ir jāatrod dialogs, ir jāatrod kompromiss, un tikai strādājot komandā mēs varam iet uz priekšu un palīdzēt viens otram. Jādomā arī par treneri, jo uzskatu, ka mums tomēr vajag speciālistu no ārzemēm, ar pieredzi un zināšanām. Īpaši vajadzētu pievērst uzmanību sprinta disciplīnai, jo tā ir jauna lieta, kurā mēs varam atrast sportistus un kurā mēs varam daudz augstākā līmenī konkurēt nekā distancēs," uzskata Dauškāne, kurai sezona, ja vien atļaus laika apstākļi, vēl nav beigusies. "Gatavojos, un, ja sniegs atļaus, startēšu Madonā un Igaunijā, kur notiks Skandināvijas kausa mači," viņa piebilda.
Jau ziņots, ka par olimpisko čempioni, par spīti pēdas kaula lūzumam, kļuva Polijas slēpotāja Justīna Kovaļčika, kurai Dauškāne zaudēja septiņas minūtes un 55,3 sekundes. Sacensības latviete aizvadīja bez kāpumiem vai kritumiem, pie visām kontrolatzīmēm turoties 66. vai 65. vietā. Startēja 75 slēpotājas.
