Viena no Latvijas labākajām kalnu slēpotājām Lelde Gasūna pēc mēneša Phjončhanā piedalīsies savās otrajās olimpiskajās spēlēs. Gadu mijā viņu skāra veselības likstas, bet jau tuvākajā laikā atgriezīsies uz slēpēm. Mediju pārstāvjiem viņa pastāstīja, ka salīdzinoši nesen apguvusi kalnu slēpošanas sīkākās nianses. Līdz šim bijis informācijas vakuums. «Var teikt, ka tikai tagad laužamies iekšā šajā sporta veidā,» viņa sacīja.
Pie izslēgta diktofona ieminējies, ka pirms gadu mijas bija problēmas ar veselību.
Diemžēl pievīla veselība, kas nolika uz ceļiem. Tas notika pirms ļoti svarīga gatavošanās posma, bet tagad viss ir kārtībā un ļoti ceru, ka nedēļas laikā varēšu tikt atpakaļ uz slēpēm.
Cik nopietni tas ietekmēja tavus gatavošanās plānus?
Bija plāns palikt Eiropā un braukt uz Pasaules un Eiropas kausa posmiem. Tāpat bija iespēja braukt uz Koreju, kas ir Eiropas kausa līmeņa sacensības Āzijā. Rupji rēķinot, tas paņēmis nost divas līdz trīs nedēļas, kas bija ļoti būtiski šajā pusotra mēneša sagatavošanās posmā. Bet es centīšos izdarīt visu, ko varu paveikt šajā situācijā. Ceru uz pozitīvu rezultātu.
Iepriekš minēji, ka pirms braukšanas uz Phjončhanu plāno doties uz Ameriku.
Jā, ir tāds plāns, bet vēl nav 100% zināms. Ir nepieciešami treniņu apstākļi un sacensības, kas būtu tuvu Korejas līmenim. Tāpēc šāda izvēle krita, ka tieši uz Ameriku braukt, nevis Eiropā trenēties. Trenētos un brauktu sacensībās gan slalomā, gan milzu slalomā.
21. janvārī tiks apstiprināts Latvijas komandas dalībnieku sastāvs olimpiskajām spēlēm. Sacīji, ka vēl par 100 procentiem nevari būt droša, ka dosies uz Phjončhanu, vai tomēr tā ir tikai formalitāte?
Īsti šo formālo daļu nepārzinu, jo no federācijas puses šobrīd ir klusēšana par kvalifikācijas kritērijiem. Bet, cik esmu nopratusi, ir zināms, ka uz olimpiskajām spēlēm došos.
Bobslejistiem, kamaniņu braucējiem, skeletonistiem ir savas mīļākas, ērtākās trases. Kā ir ar tevi - kādas trases tev vislabāk patīk?
Pēc manas pieredzes, esmu braukusi pa visām iespējamajām trasēm, kādas ir, bet katru reizi tās mainās. Ne tik ļoti Pasaules kausos. Katru reizi trase ir savādāka, savādāks ir sniega segums, arī laika apstākļi savādāki. Tikai mazas lietiņas no iepriekšējās pieredzes var paņemt līdzi nākamā gada startam.
Kāda ir tava ideālā trase?
(Smejas.) Nav man ideālās trases. Nav tādas lietas, kas man sagādātu lielas grūtības. Vai tie būtu specifiski griezieni, līkumi vai segums. Protams, ir patīkami braukt pa labu un kvalitatīvu segumu, kad visiem 60 numuriem tas ir vienāds, nevis kad pirmajām 20 meitenēm ir labs segums, bet pārējās mokās, braucot pa bedrēm un izbraukātām risēm. Jebkuram kalna segumam un trasei ir savi trumpji, kas var palīdzēt. Ja tos māk izmantot, tad rezultāts var būt labs.
Ko no sevis gaidi savās otrajās olimpiskajās spēlēs?
Zinu, kādi bijuši mani treniņu braucieni un cik daudz varu izdarīt. Ļoti ceru to visu izvest sacensībās. Ja tas piepildīsies un es to izdarīšu, tad domāju, ka būs labs rezultāts.
Tad ar kādu rezultātu tu būsi apmierināta?
Apmierināta es neesmu nekad (smejas). Apmierināts sportists var būt tad, kad viņš izdarījis visu, visu, visu... un neko labāku nav varējis paveikt. Man apmierinošs rezultāts varētu būt iekļūšana trīsdesmitniekā. Pēc tam jāskatās uz augšu.
Kā tu vērtē savu sezonu līdz šim? Izdevies noturēt savu līmeni vai pakāpties nedaudz uz augšu?
Sezona man bijusi ne no vieglākajām. Daudziem sportistiem pēc ļoti labiem rezultātiem seko atkāpe. Šī sezona man bija tieši tāda. Ne tik daudz pavadītās dienas uz slēpēm ir atsaukušās, bet tas palīdzējis man domāt par tālāko rezultātu.
Ja skatāmies uz vienu no pasaulē labākajām kalnu slēpotājām Mikaēlu Šifrinu, ko sev vari paņemt no viņas? Un kāda ir starpība starp jums?
Starpība ne tik daudz ir tehniski, cik mentāli. Arī tas, kāda komanda darbojas ap viņu. Mana komanda ir es un vēl viens cilvēks, bet viņai ir viņa plus vēl 10 cilvēki vismaz. Tāpat arī inventārs un viss pārējais... Viņa, protams, brauc ātrāk un kaut kādas lietas izdara labāk, un šīs lietas tikai tagad sāku kārtot, saprast. Līdz šim bija informācijas vakuums, un mēs tikai tagad to saņemam. Var teikt, ka tikai tagad laužamies iekšā šajā sporta veidā. Visi gaida rezultātus, bet tas uzreiz nenotiek. Ja valstī nav izstrādāta sistēma, pēc kuras strādāt, tad ir ļoti grūti.
Vai jums ar māsu Evelīnu ir sapnis kopā startēt Pekinas olimpiskajās spēlēs pēc četriem gadiem?
Domāju, ka jā. Noteikti. Viņa arī ir ļoti laba sportiste. Ja es nepiedalītos sacensībās, tad, iespējams, gribētu būt viņas trenere, jo tā pieredze un informācija, kuru esmu ieguvusi, negribētu nomest zemē un lai neviens to nevarētu uzsūkt.
Pieļauj iespēju, ka pēc olimpiskajām spēlēm varētu beigt karjeru?
(Nopūšas.) Nepieļauju pagaidām nekādu iespēju. Kalnu slēpošana ir ļoti dārgs sporta veids, un valsts mums nav tik liels atbalsts, lai varētu izpildīt visas vēlmes. Tieši tāpēc tas ir grūts jautājums.
Renes sporta veidu pārstāvji parasti pirms sacensībām ar acīm ciet galvā izbrauc trasi. Vai tu dari tāpat?
Jā, noteikti. Tas ir viens no labākajiem veidiem, kā sagatavoties pirms īstā nobrauciena. Es to izdaru vairāk nekā 10 reižu.
Kuriem sporta veidiem olimpiskajās spēlēs sekos līdzi visvairāk?
Domāju, ka visiem sportistiem. Latvieši ir savējie, un viņus ir ļoti interesanti vērot.
/nginx/o/2018/07/19/10921156t1h39f7.jpg)
