Nav ko vērtēt. Ir tikai neveiksmes.

Vareetu tev gandriiz visaa, iznjemot par vienu triecienspeeku - Verpakovski, vinjam tak shogad gandriiz vispaar nebija speelju prakses, driizaak tur ievietotu kaadu no pussargiem - Vishnjakovu vai Solonjicinu, varbuut arii Laizaanu, lai gan arii vinjam shis gads nebija spozhaakais... nu, bet taas manas domas :)

Futbols ir sporta veids, kurā talantam un iedzimtajiem fiziskajiem dotumiem ir otršķirīga nozīme.
Galvenā panākumu atslēga ir labs treneris un cītīga trenēšanās, kā arī spēļu pieredzes uzkrāšana.
Tādēļ V.Astafjevs; V.Rimkus; M.Pahars vai M.Verpakovskid bija un vēl ir galvenais triecienspēks.
Bet kad paskatās uz Ģ.Karlsona "panākumiem", tad tas ir tas pats, kas A.Bērziņš hokejā; - fantastiski fiziskie dotumi, bet cenšanās pēc panākumiem un cīņa ar savas negribēšanas un nevarēšanas pārvarēšanu; - pilnīga nulle. Tas ir latviešu bāleliņu sindroms sporta spēlēs.
Mazliet labāk ir ar K.Grebi un O.Kļavu, bet vienalga latviešu cīņnasparu un cītību tikai ļoti attālināti var salīdzināt ar "mazo krievu" zāles graušanu.
Tādēl arī Latvijas izlasei neiet, jo latviešiem ir pārāk maza centība un cīņasspars.
Tikai tajos īsajos periodos, kad latviešu zvaigznes sāk spīdēt (resp. censties un cītīgi trenēties) tad arī uzplaukst Latvijas futbola izlase. Jo "mazo krievu" patriotisms tomēr nav tik absolūts, kā M.Verpakovskim, A.Vaņinam un kādreiz agrāk R.Zālītim, L.Laizānam, G.Ulmanima u.c. vecmeistariem, kas noteica Latvijas futbola stilu.
Latvijas izlasei labi ies tikai tad, kad latviešu spēlētāji atkal kļūs par spēles stila pamatnoteicējiem.
Bet tur ir vajadzīgs arī šo jautājumu izprotošs treneris...

Veel vienu variantu vajadzeeja - briesmiigas, nee, patiesi es neesmu tas skeptiskaakais par LV futbolu, bet shogad bija patieshaam briesmiigi...