Arvis Piziks un DPA izveido pirmo velokrosa komandu Latvijā

DPA un Arvja Pizika sadarbības mērķi ir tālejoši, un komandas izveidošana ir viens no pirmajiem soļiem šā projekta ietvaros. ''Viens no galvenajiem uzdevumiem ir radīt sistēmu un priekšnoteikumus šā riteņbraukšanas veida attīstīšanai Latvijā,'' nākotnes nodomus atklāj Arvis Piziks un piebilst: ''Mūsu plāni ir saistīti ne tikai ar profesionālo sportu jeb komandu un riteņbraucējiem, kas startētu augstākā ranga Eiropas un pasaules sacensībās, bet arī ar velokrosa ievešanu tautas jeb masu sporta apritē.''

Piziks uzskata, ka Latvijas velokrosam ir labi priekšnoteikumi un iespējas attīstīties abos virzienos. Profesionālajā tāpēc, ka Latvijas riteņbraukšanai ir senas, panākumiem bagātas tradīcijas un līdz ar to ir iespēja, ka arī velokrosā kādā brīdī var izaugt un sevi apliecināt kāds Eiropas un pasaules līmeņa sportists vai sportiste.

Savukārt tas, ka kalnu divriteņu jeb MTB pasākumos Latvijā piedalās daudzi tūkstoši velomīļu, ļauj ar perspektīvu lūkoties arī velokrosa sacensību seriālu, plaša interesentu un dalībnieku loka izveidē.

Būtisks faktors ir arī BMX popularitāte Latvijā, jo citviet pasaulē velokrosā laurus plūc ne viens vien bijušais bēmiksists. Proti, velokrosā svarīga ir riteņbraucēja eksplozivitāte, iemaņas strauji paātrināties un veikt zibenīgus manevrus (tostarp lēcienus), bet BMX braucējiem šīs īpašības ir visvitālākās un dabas dotas (piemēram, eksplozivitāti nevar uztrenēt). Pieliekot klāt jeb uztrenējot izturību un citus fiziskos parametrus, kas nepieciešami velokrosa intensitātei, var pretendēt uz panākumiem arī šajā riteņbraukšanas veidā.

Sadarbībā un sinerģijā ar citu riteņbraukšanas veidu pārstāvjiem (MTB, BMX, šosejas) Piziks saskata arī velokrosa perspektīvu: ''Šosejnieki velokrosam it kā ir vismazāk piemēroti, taču tie, kam ir iekšā ir asums, varētu mēģināt pārslēgties uz šo veidu. BMX, kopš tas kļuvis par olimpisko sporta veidu, konkurence ir krietni augusi un tāpēc izsisties uz augšu ir kļuvis grūtāk un sarežģītāk. Tāpēc tie, kas grib kļūt par čempioniem vai elites braucējiem, bet šādas iespējas neredz BMX, uz virsotnēm var tiekties velokrosā. Būtībā, jo vairāk velosporta veidu tiek kultivēts labā līmenī, jo pozitīvāk, jo tas paver labākas iespējas atrast savu īsto vietu, realizēt savus talantus, darba spējas un mērķus.''

Velokross nebūt nav jauns riteņbraukšanas veids, un tam ir desmitiem gadu vecas tradīcijas. Apgriezienus popularitātes un prestiža ziņā tas ir uzņēmis pēdējā desmitgadē. It īpaši riteņbraukšanas zemēs Nīderlandē un Beļģijā, kas nav nekāds pārsteigums. Proti, izņemot tādus pasaulslavenus daudzdienu velobraucienus kā ''Tour de France'', ''Giro d’Itali'', ''Vuelta a’Espana'', lielākā daļa prestižāko un vecāko viendienas velosacīkšu notiek šajās valstīs. Arī velokrosā. Turklāt, neraugoties uz nelielo iedzīvotāju skaitu, televīzijas skatītāju auditorija velokrosa sacensību tiešraides laikā ir iespaidīga (1 300 000), bet klātienē sacīkstes mēdz vērot pat 25 000 līdzjutēju.

No līdzjutēju piesaistīšanas viedokļa velokrosa priekšrocība, salīdzinot ar MTB un šosejas sacensībām, ir tā, ka sacīkstes notiek aplī, kuram pēc Starptautiskās riteņbraukšanas savienības (UCI) noteikumiem jābūt 2,5 – 3 km garam. Tādējādi skatītājiem gan stacionāri, gan nedaudz pārvietojoties ir lieliska iespēja sekot un just līdzi notikumiem trasē. Īpaši tiem, kas veidojas pirms un pēc šķēršļu joslām – smilšu un dubļu posmiem, kā arī līdz 50 cm augstumā no kokiem izveidotas barjeras, kuru meistarīgākie un veiksmīgākie braucēji, nenokāpjot no riteņa, pārvar lēcienā.

''Būs smagi,'' kodolīgi par mērķiem un izredzēm pirmajos startos un sezonā kopumā izsakās Piziks: ''Teikt, ka lecam nezināmajā, nevar, jo pats savulaik (PSRS laikos) esmu braucis velokrosā. Bet pēdējos gados, gan ar interneta un televīzijas starpniecību, gan klātienē skatoties sacensības un aizvedot uz tām pāris sportistu, par velokrosu esmu guvis zināmu priekšstatu, kā arī azartu un interesi. Kas acīmredzot ir iemājojis arī mūsu atbalstītājā DPA, bez kura šādā līmenī sākt realizēt ieceres nebūtu iespējams. Pirmajā sezonā galvenais mērķis būs nopietnāk apostīt gaisu - gan man kā komandas vadītājam, gan sportistiem. Nodibināt kontaktus, attiecības ar citām komandām, kā arī sportistiem un tādējādi dziļāk izprast, kas notiek šajā vidē un kas gan organizatoriskajā, gan sportiskajā ziņā būtu jādara, lai tiektos uz eliti. Eiropā un pasaulē velokross popularitātes un prestiža ziņā tikai tagad uzņem arvien lielākus apgriezienus. Līdz ar to, jo ātrāk un profesionālāk mēs šajā apritē ienāksim, jo lielākas būs mūsu izredzes uz panākumiem.''

DPA velokrosa komandas sastāvs

Lelde Ardava (Latvija)

Madara Fūrmane (Latvija)

Matīss Preimanis (Latvija)

Ernests Benhens-Bēkens (Latvija)

Laura Braziulytė (Lietuva)

Martynas Bliakevičius (Lietuva)

Īsumā par velokrosu

• Velokrosa pirmsākumi meklējami 19. gadsimta beigās, kad sporta veids attīstījās Francijā. 1902.gadā tika rīkots pirmais Francijas čempionāts velokrosā.

• Pirmās starptautiskās sacensības velokrosā notika 1924.gadā Parīzē.

• Pasaules kausa sacensības, Eiropas un pasaules čempionāti notiek kopš 1950.

• Pasaules čempioniem velokrosā pasniedz tādas pašas medaļas un īpašo pasaules čempiona kreklu (ar to sportists startē visu nākamo sezonu) kā citos populārākajos riteņbraukšanas veidos (šoseja, treks, BMX).

• Velokrosa aplis vidēji ir 2,5 – 3 km garš.

• Trasē ir vairākas šķēršļu joslas, kas izveidotas no smiltīm, dubļiem un baļķu barjerām. Joslu garumu, augstumu un skaitu regulē Starptautiskās riteņbraukšanas federācijas noteikumi.

• Tāpēc velokrosa sacensības ir ļoti skatāmas, azartiskas un pārsteigumiem bagātas.

• PSRS laikos populāri velokrosi risinājās Smiltenē un Valmierā.

• Starptautiskajās un augstākā ranga sacensībās šosejā drīkst startēt tikai ar komandu pilnā sastāvā, turpretī velokrosā var piedalīties arī individuāli.

• Velokrosā atšķirībā no šosejas riteņbraukšanas komandas taktikai ir krietni vien mazāka loma un pārsvarā visu izšķir katra individuālā varēšana.

• Velokrosā tiek izmantoti tādi paši velosipēdi kā šosejas riteņbraukšanā, bet tikai ar citādiem riteņiem (resnākas riepas un ar protektoriem), bremzēm un augstāku rāmja smaguma centru.

• Trasē ir divi tehniskie punkti, kuros sportisti var nomainīt velosipēdus.

• Latvijā ir ideāla vide, lai velokrosam atrastu un piemērotu lieliskas un interesantas trases.

• Eiropā velokross vispopulārākais ir tradicionālajās riteņbraukšanas zemēs Beļģijā un Nīderlandē (arī Francijā un Šveicē), Austrumeiropā – Čehijā, bet ārpus Eiropas tas augstu popularitātes vilni sit ASV.

• Beļģijā lielākās velokrosa sacensībās TV tiek rādītas tiešraidēs un skatītāju auditorija ir lielāka par 1 000 000.

• Klātienē sacensības vidēji noskatās 12 – 25 tūkstoši līdzjutēju.

• Velokrosā viena no galvenajām nepieciešamajām īpašībām ir eksplozivitāte. Piemēram, lai smiltīs un dubļos spētu samīties tā, lai nebūtu jākāpj no riteņa. Tāpat asums nepieciešams, lai, pārvarot šķēršļus un barjeras, ātri varētu uzņemt tempu, lai vai nu aizmuktu no pretiniekiem, vai arī tos nepalaistu pārāk tālu prom.

• Velokrosā starta vietas tiek noteiktas, ņemot vērā sezonas gaitā izcīnītos punktus. Līdz ar to ir jāpieliek daudz pūļu, gan lai aizkļūtu līdz pirmajām rindām, gan lai tajās noturētos un līdz ar to gan saglabātu, gan uzlabotu iespējas cīnīties par visaugstākajām vietām.

• Velokross ir komerciāls sporta veids (Beļģijā, Nīderlandē, ASV), un labākie sportisti nopelna atzīstamas prēmijas.

DPA velokrosa komandas 2011./2012. g. sezonas sacensību kalendārs