Otrdien un trešdien sarunāt interviju ar Oļegu Maļuhinu bija neiespējami. Viņa telefons zvanīja nepārtraukti. Daudzie draugi un kolēģi steidza sveikt sportistu dzimtenē. Vairākums Oļegam pauda savu sajūsmu un atzinību.
Oļegs Maļuhins pieliek punktu
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
„Tik lielu tautiešu atbalstu kā olimpiādes laikā Turīnā, neesmu izjutis nekad. Man nepārtraukti sūtīja īsziņas un zvanīja. Turklāt no visiem Latvijas novadiem. Visiem esmu ļoti pateicīgs par sirsnību,” saka Oļegs. Arī „Latgales Laiks” Oļegu Maļuhinu vēlējās satikt pēc iespējas ātrāk. – Apsveicu ar atgriešanos dzimtajā pilsētā. Mēs par jums ļoti uztraucāmies. Vai jau esat atguvies, vai vēl slēpojat 50 kilometru distanci? – (Smaida.) Paldies, viss ir kārtībā.
– Kādi ir iespaidi par Turīnu? Vai itāļiem izdevās pārvērst olimpiādi grandiozos svētkos sportistiem un skatītājiem?
– Godīgi sakot, mani vairāk interesēja olimpiādes otrā daļa – starts. Svinīgajā atklāšanā, kas turpinājās sešas stundas un beidzās pēc pusnakts, es nepiedalījos. Gribējās normāli atpūsties, jo jau nākamajā dienā man sākās treniņi. Saspringtā treniņu grafika dēļ es praktiski nepiedalījos nekādos kultūras pasākumos. Itāļi, protams, centās, taču Turīnas ziemas olimpisko spēļu organizācija, pēc manām domām, bija vājāka nekā citur. Itālija mani ne ar ko īpašu nepārsteidza. Šajā valstī es trenējos un dzīvoju pusotru gadu.
– Kā jūs vērtējat mūsu izlases startu? Vai varēja būt vairāk medaļu?
– Grūti pateikt. Vislabāk es orientējos biatlonā un slēpošanā. Kamaniņu sportisti ir malači – nav vārdam vietas. Bronzas medaļa ir liels sasniegums. Arī bobslejisti, pēc manām domām, startēja labi, ieguva sesto vietu. Iepriecināja Ilmāra Briča starts. Lai arī medaļu nedabūja, tomēr bija tai pavisam tuvu. Visās distancēs startēja godam. Madara Līduma ir olimpiādes atklājums. Desmitā vieta piecu kilometru distancē, kā arī visi nākamie viņas starti, ir liels sasniegums mūsu biatlonā.
– Vai stingrie drošības pasākumi un dopinga kontrole kaut kā ietekmēja sportistu noskaņojumu?
– Es esmu „par” drošības pasākumiem. Labāk iziet kontroli, nevis tikt pakļautam terora aktam. Taču ar dopinga kontroli tika pārspīlēts. Visi bija sašutuši par skandālu ar Austrijas izlasi. Iedomājieties – divos naktī pie guļošiem sportistiem ielaužas cilvēki ar automātiem un karabīnēm, apgriež visu kājām gaisā, izliek puišus aiz durvīm, bet rezultātā neko neatrod.
Asins pārliešanas iekārta vēl neko neliecina. Turklāt šīs manipulācijas veikšanā neviens konkrēti nav pieķerts. Domāju, ka loģiski būtu šo konfliktu atrisināt tiesā. – Vai jums Turīna sagādāja kādu pārsteigumu? Protams, labāk jau patīkamu.
– Visapkārt bija daudz interesantu cilvēku. Ar dažiem izdevās parunāties, kontaktēties ar dažiem traucēja valodas barjera. Ar interesi vēroju spēcīgāko pasaules slēpotāju startus. Bija, ko pamācīties.
– Un kā pašam veicās distancē? No mūsu slēpotājiem finišējāt jūs vienīgais?
– Slēpoju. Diemžēl, ne tā, kā gribējās. Piecdesmit kilometru distancē līderim nemaz tik daudz nezaudēju – mazāk par deviņām minūtēm. Taču rezultātā ierindojos tikai sešdesmitajā vietā. Šausmas! Nebiju domājis, ka tā būs. Sacensības, protams, bija interesantas. Kur gan vēl citur iespējams tā pacīnīties ar sevi?! Profesionāļi mani sapratīs.
Žēl, ka pārējiem puišiem tik ļoti nepaveicās. Sanāca tā, it kā viņi būtu nogājuši no distances, kaut gan patiesībā viņiem vienkārši neļāva noslēpot līdz finišam. Vienu no mūsu slēpotājiem izslēdza 3 km līdz finišam. Slēpošanas distance sastāvēja no desmit kilometru apļiem, taču divreiz šķērsoja stadionu, veidojot divas cilpas 7 un 3 km garumā. Sanāca tā, ka sportists, kurš beidz slēpot 47. kilometru, atrodas blakus ar slēpotāju, kurš finišē. Sacensību organizatori rīkojās nepareizi, noraidot no distances slēpotājus, kuri pirmajai vietai zaudēja tikai 12 minūtes. – Vai par saviem ticējumiem pirms starta neaizmirsāt?
– (Smaida.) Neaizmirsu. Nagus negriezu un bārdu neskuvu. Citām pazīmēm neticu.
– Vai sportists Oļegs Maļuhins vēl startēs olimpiskajās spēlēs?
– Kā treneris – varbūt, taču kā sportists – vairāk ne. Jāpieliek punkts. Es taču braucu pēc rezultāta biatlonā. Tam gatavojos visu sezonu. Taču augšā nolēma citādi. Bet vai tas bija pareizi? Turklāt jaunatne Turīnā sevi nekādi neparādīja.
Esmu sev vienmēr ticējis. Ja būtu labvēlīgi apstākļi, domāju, ka Turīnā būtu varējis pacīnīties par medaļu. Cita mērķa man nekad nav bijis.