Latviešu Supermens, kurš dominē pasaulē (55)

- Vispirms - apsveicu ar izcilo sezonu!

Paldies! Jā, sezona patiešām iznāca izcila. Viena neizdevusies sacensība visā sezonā, tas ir ļoti labi rezultāta ziņā. Ņemot vērā iepriekšējās sezonas, ir bijušas vairākas sacensības, kuras nav izdevušās, bet šogad tikai viena. Protams, vienmēr var vēlēties labāk, bet sūdzēties būtu grēks.

- Dzimtenē atgriezies nedēļu pēc tam, kad otro gadu pēc kārtas kļuvi par pasaules čempionu. Kālab tā, ja nav noslēpums?

Nedēļas ceļojumu jau biju ieplānojis laikus, jo mani atbalstīt brauca draugi un mēs bijā ieplānojuši šo ceļojumu. Apskatīju Vašingtonu, Ņujorku, tāpat arī bez sporta neiztika - aizgāju uz pāris NHL spēlēm. Izbaudīju šo laiku. Kad esi sacensībās, tad nesanāk. It kā tu esi netālu no Ņujorkas, taču nav laika. Tad atslēdzos no sporta un baudīju brīvdienas.

- Kuras NHL spēles apmeklēji?

Kanādā biju uz Kalgari «Flames» pret Vankūveras «Canucks», tā bija baigi labā spēle ar pagarinājumu un beigās «bullīšiem». Vašingtonā biju, kad spēlēja Ņujorkas «Islanders» ar «Capitals». Te arī bija pagarinājums. Vēl sakrita «Rangers» spēle ar Bostonas «Bruins» Ņujorkā, bet tur grafiks pārklājās ar Rīgas «Dinamo». Te es priekšroku devu «Dinamo» spēlei.

Protams, ka tur ir krietni izteiktāka spēka spēle. Spēlētāji ir spēcīgāki tehniskajā ziņā, bet atmosfēra nestāv līdzi kā tas ir šeit, kad «Dinamo» spēlē, jo tur augšā uz ekrāna parādās «Make some noise» (taisām troksni - lat.) un tad arī ir troksnis. Bet tā pārsvarā visi sēž klusi un ēd. Ar to arī tā atmosfēra atšķiras. Protams, vajag izbaudīt to gaisotni, tā ir savādāka, bet katrā ir kaut kas savs.

- Jau pieminēji «Dinamo». Latvijā pēdējo nedēļu laikā ir hokeja drudzis. Zinu, ka tev šis sporta veids iet pie sirds. Kā tev sanāca sekot līdzi «Dinamo» komandai?

Pēdējās spēles es skatījos visas. Darīju to arī, kad man bija sacensības, kamēr man bija brīvs. Meklēju internetā - skatījos gan Vašingtonā, gan Ņujorkā. Šodien iešu skatīties dzīvajā (intervija notika ceturtdien). Jācer, ka tā nebūs pēdējā spēle (smejas).

- Atgriezīsimies pie skeletona sezonas. No malas šķita, ka šajā sezonā brauci bez nopietnas konkurences, kam apliecinājums bija pasaules čempionāts sarežģītajā Leikplesidas trasē. Vai tomēr pats to tā neizjuti, darot visu pēc iepriekš uzstādīta plāna.

Tā viennozīmīgi nevar teikt, ka braucu bez konkurences. Tā ir un diezgan sīva. Vienkārši dotajā momentā man tehnika labi slīd un arī fiziski esmu labā formā. Tie visi komponenti saliekas kopā. Nebūtu pareizi apgalvot, ka nav konkurences. Šobrīd gan tas atrāviens ir liels, taču sports ir sports. Atslābināties un gulēt uz lauriem nedrīkst. Vairāk vai mazāk es zinu to konceptu - kā brauc citi, kādas slidas un tā... Viss jau mainās, un arī pārējie virzās uz priekšu. Tāpat kā mēs agrāk centāmies kopēt vācu slidas, tagad tas ir ar mums. Neviens nestāv uz vietas. Amerikāņi pasaules čempionātā netika trijniekā, un, iespējams, tas viņiem būs papildu stimuls nākamajiem gadiem.

- Leikplesidā tevi skāra veselības likstas un arī treniņos nebiji pats ātrākais. Psiholoģiski kādam iznākumam biji noskaņojies?

- Tas tevi spēja psiholoģiski ietekmēt?

Jā, protams. Tas liek aizdomāties. It kā tu visu saproti, bet galvā tas kaut kādas domas raisa.

- Tieši sezonas beigās, pateicoties lieliskajam sniegumam, tev piedēvēja Supermena tēlu. Kā tu to uztvēri un kā un kur dzima šī ideja par supervaroņa pielīdzināšanu tev?

Ir tāda Starptautiskās Bobsleja un skeletona federācijas televīzija. No tās puses, viņi mani vienreiz tā nosauca. Man jautāja, kādas ir tavas domas? Teicu - kāpēc ne. Prasīja man, vai es nevaru nobraukt tajā tērpā (Supermena). Es pamēģināju. Skaidrs, ka šie cilvēki cenšas popularizēt šo sportu, un es esmu daļa no tā. Es tam nāku pretī, to arī tā uztveru. Ne jau manā vietā viņi to sportu popularizēs, mums pašiem tas ir jāpadara interesantāks, lai televīzijas pirktu un translētu sacensības.

Tēls - dotajā momentā tas man ir piešķirts, bet es to neuztveru, ka būtu skeletona Supermens vai kā savādāk.

- Ja būtu jaunāks, tev ar šādu salīdzināšanu, iespējams, draudētu zvaigžņu slimība, vai tu tā nedomā?

Grūti pateikt. Ja būtu jaunāks, tad redzētu.

- Vai zini vēl kādu sportā, kam piedēvēts Supermena tēls?

Godīgi sakot, nezinu.

- Sezonas laikā daudz laika pavadīji, ceļojot no posma uz posmu, tagad vari atvilkt elpu mājās. Ko esi ieplānojis brīvajā laikā un vai jau zini, kad sāksi gatavoties nākamajai sezonai?

Principā mums (kopā ar vecāko brāli Tomasu Dukuru) plāns nemainīsies. Vēl 17. martā būs interesanta formāta sacensības Siguldā, kur brauksim vietējiem skatītājiem. Vienā dienā notiks skeletons, kamaniņas un bobslejs - sacensības komandās. Pēc tam noteikti patestēsimies, pabrauksim un kā vienmēr maijā sāksim ar fiziskās sagatavotības treniņiem.

Sezonas laikā sanāca tikai pāris reizes iegriezties mājās, bet ar laiku kaut kā pie tā pierodi. Tas ir jāuztver kā darbs. Piemēram, jūrnieki brauc jūrā un arī viņi ar laiku pierod. Tiem, kuri tik bieži neceļo, ir grūti izturēt. Agrāk bija grūtāk. Es esmu iemācījies tam tikt pāri.

- Kuras ir tās lietas, pie kurām jūti, ka vari vēl veikt uzlabojumus, lai brauktu vēl ātrāk? Droši vien jau visur, bet tās būtiskākās.

Būtiskākais noteikti tehnikā. Ir mums diezgan daudz robu. Tur vēl var veikt uzlabojumus, it sevišķi slidās, to zīmējumā. Varbūt pat apstrādē, kur mēs neesam tālu aizvirzījušies. Ja sīkāk papētītu, domāju, ka tur vēl ir kaut kas iekšā.

- Nākamā sezona priekš tevis būs kā ieskrējiens pirms Soču olimpiskajām spēlēm? Kamanu testēšana...

Nākamajā sezonā es braukšu ar pagājušā gada pasaules čempionāta kamanām, bet vasarā viņas mazliet pārtaisīšu. Ir idejas - mazas nianses pamainīt. Domāju ar tām nobraukt. Olimpiskajā gadā ir doma taisīt jaunu kamanu, pavisam jaunu - no nulles.

- Par Sočiem laikam pārāk ātri prasīt.

(Nopūšas.) Jā, par to vēl ir pāragri runāt. Jānobrauc un jāapskatās, kāda ir trase, cik parocīga, kā tehnika skrien, un tad jau redzēs. Kad būs pirmais posms, izejot no tā, varēs kaut ko vairāk pateikt. Vispār dzirdēju, ka tik sarežģīta kā Vistleras trase neesot. Ir pietiekami ātra, var attīstīt ap 140 km/h, starta profils līdzīgs kā Turīnā. Nobrauks un tad jau redzēs, vai tā trase iet pie sirds. Ja tā būs, tad ir pavisam savādākas sajūtas braukt - cits azarts. Vistlera nav no manām mīļākajām trasēm.

Nobeigumā Martins saka milzīgu paldies sponsoriem, atbalstītājiem, ģimenei un līdzjutējiem, bez kuriem, viņaprāt, visaugstākie sasniegumi nebūtu iespējami.