Juris Šics: Ar lielu gribasspēku var daudz izdarīt (15)

TVNET: Ņemot vērā, ka laiks kļūst siltāks, kādas šobrīd ir tavas attiecības ar kamaniņu sportu?

Juris Šics: Atpūta ir beigusies un pamazām sākas darbs - aerobā slodze: ritenis daudz kilometru, peldbaseins, dziļo muskuļu attīstīšana, statiskie vingrinājumi. Var teikt, ka nepatīkamākie treniņi, tādi garlaicīgi. Treniņi ir pat līdz trīs stundām, jo jāieliek aerobais, lai sagatavotu sirdi. Sākam kustināt arī kamanu kastes, pakojam tās vaļā un skatāmies nianses. Noteikti ar jaunām idejām pilnveidosim un varbūt radīsim kaut ko radikāli citu.

TVNET: Kas tas būtu? Jums nemitīgi jāseko līdzi jaunākajām tendencēm. Kā tas notiek?

Juris Šics: Ja runājam par smērēm, esam atraduši veidus, kas mums iedod kādu simtdaļu, pusdesmitdaļu. Kontaktējušies esam ar slēpotājiem, kas mēģina kaut ko ieteikt. Viņiem gan viss ir domāts plastmasai, bet tā, ka galīgi nepalīdzētu, nav.

TVNET: Trasē teici, ka sezonas laikā konkurenti bieži vien Siguldas trasē veic vairāk braucienu nekā jūs.

Juris Šics: Tā ir. Bet, kad pavasarī beidzas sezona, mēs braucam šeit un eksperimentējam. Aktīvajā sezonā, kad tuvojas Pasaules kausa posmi, izbraucam tās trases, kur notiks sacensības. Vērtīgāk nobraukt Pasaules kausa trasēs kādu lieku braucienu un apzināt jaunu, kas nav mājas. Šeit mēs varam slīpēt tikai nianses. Šogad nobrauksim vairāk. Ceru, ka Latvija mēģinās ierobežot ārzemniekiem iespēju braukt šeit, jo nākamgad Siguldā būs pasaules čempionāts. Tā, lai pirms vai pēc oficiālās treniņnedēļas neviens netiek trasē. Tas mums, latviešiem, ļautu labāk piebraukt trasi un atrast kādu knifiņu, kuru līdz šim neesam redzējuši, jo akcents būs uz Siguldu. Vēl pagaidām nevienam latvietim neatkarīgās Latvijas pastāvēšanas vēsturē nav izdevies kļūt par pasaules čempionu. Ierobežojot iespēju citiem trenēties šeit, mums pavērtos iespēja cīnīties par augstākajām vietām.

TVNET: Tad nevar nepieminēt faktu, ka par karjeras beigšanu salīdzinoši nesen paziņoja spēcīgie austrieši Andreass un Volfgangs Lingeri, kuri ir jūsu tieši konkurenti par visaugstākajām vietām.

Juris Šics: Var teikt, ka viņi ir mūsu draugi. Vispār visa divnieku kamaniņu sporta saime ir ļoti draudzīga, tā ka...

TVNET: Spilgtā atmiņā palicis jūsu starts Sočos. Izšķirīgajā braucienā ļoti rupji kļūdījās austrieši Peters Pencs un Georgs Fišlers, kas jums ļāva izcīnīt bronzas medaļas. Kā uztvērāt šo viņu neveiksmi?

Juris Šics: Viņi pēc sacensībām mums pienāca klāt un teica, ka pirms starta sadeguši. Nospēlēja nervi. Jau otro reizi viņi nokļuva tādā situācijā, un otro reizi tieši ar mums. Toreiz tas bija pasaules čempionātā un spriedze bija liela - cīņa par medaļu. Viņi pirmspēdējā virāžā izkrita un nemaz nefinišēja. Prasīja mums - kāpēc jūs nepriecājaties? Tieši ar viņiem mums vienmēr sanāk tāda kā rīvēšanās.

TVNET: Vai var teikt, ka jums veicas? Ja Pasaules kausa posmos parasti neesat uz pjedestāla, tad sezonas svarīgākajās sacensībās jūs gandrīz vienmēr esat trijniekā. Kā to skaidrojat?

Juris Šics: Gribu pateikt paldies trenerim Jānim Liepam, kurš to visu izplāno. Veiksme patiesībā ir vienreiz. Septiņu gadu laikā svarīgākajās sacensībās mums ir astoņas medaļas. Strādājam tikai uz sezonas galvenajiem mačiem, kas mums nodrošina finansējumu un dalību tālākajiem gadiem.

TVNET: Pēc četriem gadiem olimpiskās spēles notiks Dienvidkorejā. Pjenčana būs salīdzinoši neitrāla trase visiem. Nebūs mājinieku priekšrocības, kā tas bija Vankūverā vai tagad Sočos.

Juris Šics: Kamaniņu sportā četros gados ir grūti izaudzināt ļoti labu sportistu. Viss gan atkarīgs - kāds talants. Gribētu ticēt, ka beidzot mūsējiem skeletonā paveiksies. Kamanās treneri, kas piepalīdz korejiešiem, ir bijušie vācu sportisti. Viņi brauc ar vācu kamanām, un tas droši vien ir ar vīziju uz olimpiskajām spēlēm. Varbūt arī pareizi darīja, piepalīdzot vājākai valstij, un ar domu.

TVNET: Vēl atgriežoties pie Siguldas trases. Vai vispār zināt, cik braucienu kopumā esat tur veikuši?

Juris Šics: Sākumā tika veikta uzskaite. Viss tika pierakstīts treniņu dienasgrāmatās. Mēs smējāmies, ka dienā vidēji ir sanācis viens brauciens.

TVNET: Sezonas laikā esat daudz prom no mājām. Kad beidzas sezona, noteikti veltāt laiku ģimenei.

Juris Šics: Pēc sezonas nedēļu, divas laiks tiek pakārtots ģimenei. Man hobijs ir autosports un sanāk laiku veltīt arī tai lietai. Brāļa hobijs ir makšķerēšana, un šad un tad aizejam pamakšķerēt. Sieva smejas, ka man visu laiku ir ko darīt. Tad tas, tad šitas, tāpēc jāapsēžas izkristalizēt - ģimene tomēr ir svarīga un vairāk laika jāvelta viņai. Kad esi iekšā tai ritenī, tad dažreiz nemaz nejūti.

TVNET: Pēc Sočiem jums telefons bija karsts?

Juris Šics: Mums bija vienošanās - divu nedēļu atvērtā līnija. Divas nedēļas mēs cēlām pilnīgi visus numurus. Pēc spēlēm mums bija pienākums pret presi, žurnālistiem un līdzjutējiem. Bet pēc divām nedēļām mēs vairs nevienu nepazīstamu numuru necēlām. Visiem vajadzēja uzreiz. Mēs jau nekur nepazudīsim.

TVNET: Jums pēc sacensībām zvanīja arī valsts prezidents Andris Bērziņš. Kādi bija viņa vārdi jums?

Juris Šics: Apsveica! Novēlēja labu un teica, ka lepojas ar mums. Patīkami.

TVNET: Ja noliekam malā sportu, kas Sočos jums patika vislabāk?

Juris Šics: Daba. Es biju patīkami pārsteigts par kalniem. Kad pirmo reizi ieraudzīju, bija sajūta kā Austrijā vai Itālijā. Nodomāju - nevar būt! Tas bija martā. Toreiz bija milzīgs sniegs un aukstums. Vietējie teica, ka tā ir anomālija. Otrajā reizē, kad aizbraucām, bija silts un klimats bija pavisam savādāks.

TVNET: Siguldas trases vestibilā ir fotogrāfijas ar jums, medaļām no Vakūveras un Sočiem. Vai vari izsvērt, kura no šīm medaļām ir smagāk nākusi?

Juris Šics: Varu teikt, ka šī bronza Sočos man ir zelta vērtē, jo pēc piedzīvotās avārijas ārsts man teica, ka es diezin vai kādreiz staigāšu. Teicu, ka staigāšu un atgriezīšos sportā, - visi smīnēja. Tomēr pierādīju sev, un galvenais, ka brālis, sieva, tētis, mamma, draugi noticēja. Viņi laikam saskatīja, ka varu, un motivēja. Pirmajā gadā, kad nostājos uz kājām, bija sajūta - esmu brašs, bet izrādās, biju šķībs, greizs. Visi atbalstīja. Maijā bija avārija, bet oktobrī jau es braucu. Man teica, ka pēc pusgada varbūt sākšu tikai staigāt. Septembrī izgāju rehabilitāciju un oktobrī jau braucu. Tas parāda, ka ar lielu gribasspēku var daudz ko izdarīt.

TVNET: Kā jūs sadalījāt lomas - kurš jūsu duetā ir augšā, kurš apakšā?

Juris Šics (smejas): Piespieda. Brālim būtu grūti apakšā, jo veikalā kamanas nav nopērkamas, lai tā pielāgotos. Tas viss ir veidots uz augumu. Domāju, ka viņš kājas nemaz nevarētu novietot, kā tas ir man. Tas ir veidots priekš manis.

TVNET: Jau pieskārāmies 2015. gada pasaules čempionātam. Ar kādām domām gaidāt to?

Juris Šics: Daudz kas būs atkarīgs no mūsu esošajiem un topošajiem atbalstītājiem. Gribu pateikt paldies atbalstītājiem Pata AB, firmai Kvist, Siguldas novada domei, LIVE Riga, visai komandai, un, ja es kādu piemirsu, tad paldies arī tiem, ko es nenosaucu, jo bez viņiem mēs nevarētu attīstīt jaunu tehniku.