Prūsis: Olimpiskās medaļas ir galvenā motivācija, kamdēļ viens otrs vēl palicis bobslejā

Latvijas bobsleja izlase, pateicoties valsts finansiālam atbalstam, savā īpašumā ieguvusi trīs jaunas kamanas - divas četriniekos un vienas divniekos. Pagājušajā sezonā ar šīm kamanām vācieši izcīnīja divas zelta medaļas un vienu bronzu pasaules čempionātā. Vienas četrinieku kamanas izmaksājušas apmēram 100 000 eiro. Kā pastāstīja izlases galvenais treneris Prūsis, jaunā tehnika treniņos Norvēģijas tresē Lillehammerē raisījusi pozitīvas atziņas. Tomēr līdz olimpiskajām spēlēm Dienvidkorejā būs vēl jāeksperimentē, lai uzrādītu pēc iespējas labākus rezultātus sezonas svarīgākajos mačos - olimpiskajās spēlēs.

Olimpiskā sezona atšķiras no citām sezonām?

Lielā mērā jā, taču daudzās lietās tomēr nē. Viennozīmīgi galvenā atšķirība ir lielā atbildība. Pēdējos gados visu plānojam, lai labākie rezultāti būtu tieši sezonas beigās, kad ir pasaules čempionāts - loģiski, šosezon tajā skaitā arī olimpiskās spēles.

Mazais Oskars (Ķibermanis - nomināli otrais pilots) min uz papēžiem lielajam Oskaram (Melbārdim)?

Iekšējā konkurence ir laba lieta, tā negalina nost vienu vai otru, bet attīsta un dzen uz priekšu. Visi trīs piloti [abi Oskari un Uģis Žaļims] treniņos Norvēģijā divniekos bija ļoti līdzīgi. Četriniekos jā, Oskari ir labāki.

Sočos izcīnītā medaļa droši vien neļauj pat apsvērt domu, ka Phjončhanā necīnīsities par godalgām...

Tas nebūs varoņdarbs, ja tikai kvalificēsimies un aizbrauksim piedalīties olimpiskajās spēlēs. Protams, ka nevienu tik pieticīgi mērķi neapmierinātu. Olimpiskās spēles ir galvenā motivācija, kamdēļ viens otrs no mums vēl ir palicis šajā sporta veidā - lai pēc Olimpiādes kaut ko varētu uzkārt kaklā.

Sportistus palikt bobslejā motivē olimpiskās medaļas. Kas motivē treneri?

Arī mani motivē tieši tas pats. Plus mums ir laba komanda, labs kolektīvs federācijā. Nav nevajadzīgu kašķu, visi ir motivēti sasniegt rezultātus. Ja mums visiem kopā nebūtu mērķis cīnīties par visaugstākajām vietām, droši vien man nebūtu interese strādāt ar komandu.

Pēc vasaras sapulcējoties uz pirmajiem treniņiem, ir nācies saskarties ar problēmu, ka puiši ir pilnībā ir pazaudējuši sportisko formu?

Pēdējos gados nav bijis šādu problēmu. Šī iemesla dēļ mums kādreiz nometnes bija jāsāk jau maijā. Tolaik viens otrs bija tā izlaidies, ka pagāja puse vasaras, kamēr tika atpakaļ kaut kādos rāmjos. Šovasar bija tā, ka augustā puišus jau varēja gluži vai uz mačiem laist. Brīžiem viens otrs pat bija jāpiebremzē. Ar attieksmi viss ir kārtībā.

Esat tikuši pie jaunām kamanām...

Jaunās kamanas treniņos Lillehammerē sevi labi parādīja. Sezonas sākumā Ziemeļamerikā brauksim gan ar jauno divnieku, gan vienu jauno četrinieku. Amerikas trasēs ir jāizdzīvo, tāpēc apzināti neņemsim līdzi otru jauno četrinieku, ko izmantosim pēc tam Eiropā.

Kas jauns konkurentu frontē?

Neko daudz nezinu. Vienīgi Lillehammerē sanāca satikt šveiciešus, austriešus, čehus un frančus. Kā jau ierasts, vācieši būs spēcīgi, turklāt ar pavisam jaunu tehniku. Amerikāņiem BMW parūpējies par jaunu tehniku, viņiem tiek veidota superekipāža ar vieglatlētiem, kuri treniņos labojot stara rekordus. Nenoliedzami, spēcīgas būs vairākas komandas.

Iepriekš tev ir bijuši piedāvājumi strādāt ārzemēs - trenēt citu valstu bobsleja izlases. Kāds joprojām aicina?

Šobrīd piedāvājumu īsti nav, kas ir loģiski, jo olimpiskajā sezonā tik krasi neviens netaisās kaut ko mainīt. Man pašam jābūt gatavam dažādiem pavērsieniem. Februārī var arī daudz kas nesanākt, un varbūt federācijai rodas cita vīzija par turpmāko darbu. Trenerim jābūt gatavam sakravāt koferus. Nekad nevar teikt nekad.

Varbūt piezvana no Ķīnas, piedāvā sagatavot bobsleja izlasi 2022.gada Pekinas olimpiskajām spēlēm...

Varbūt, kas to lai zina (smejas). Man pat nedaudz biedētu šādi piedāvājumi, jo austrumu mentalitāti nepazīstu. Ja man vaicātu, kurš ārzemēs būt labākais variants - es nevarētu atbildēt, jo neesmu par to domājis.

Kas svarīgs vēl jāpaveic līdz olimpiskajām spēlēm?

Gribētu, lai nesāktos panika brīžos, kad kaut kas neizdodas. Svarīgi ir izdarīt maksimumu, lai neveiksmju gadījumā nevarētu sevi vainot, ka neesi paveicis kaut ko līdz galam - žargonā runājot - nohaltūrējis. Lai nepaliktu neizdarīti mazi sīkumi, kas var būt izšķiroši. Komanda ir liela, katram ir savādāks raksturs. Protams, arī visiem attieksme nav vienāda, un problēmas arī ir dažāda rakstura. Puišiem no sevis jāizspiež maksimums, lai vēlāk nebūtu vilšanās.