Tavs pārlūks ir novecojis, lūdzu atjauno to..
Sīkdatnes (cookies) mums sniedz iespēju uzlabot jūsu kā lietotāja ērtibas. Turpinot izmantot mūsu vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. VAIRĀK >

Riks Kristens Rozītis: Tā, kā es strādāju vasarā, nekad nebiju strādājis

  • Raksts
  • Foto
intervija
Foto: LETA

Sāpīgi otrie Ziemassvētki izvērsās perspektīvajam kamaniņu braucējam Rikam Kristenam Rozītim, kurš treniņa laikā iedzīvojās rokas savainojumā, kas pārvilka svītru startam Phjončhanas olimpiskajās spēlēs. Sezona viņam ir beigusies. Rūgtuma kamols nu ir norīts, un Rozītis ar gaišu skatu raugās nākotnē. Saviem kolēģiem viņš vēl veiksmi sacensībās Korejā un prognozē, ka labākos rezultātus varētu uzrādīt stafetē.

Rokas savainojums tev izvērsās dubultā sāpīgi - gan fiziski, gan arī tas, ka nevarēsi piedalīties olimpiskajās spēlēs.

Sanāca, kā sanāca. Neveiksmīgs treniņš, neveiksmīga apstākļu sakritība. Sāpēja ne tik daudz fiziski, bet emocionāli tas ir ļoti liels pārdzīvojumus. Tagad cenšos vairs par to nedomāt, raugos ar skatu nākotnē. Darbojos tālāk un turpinu rehabilitāciju. Nav ko tik šausmīgi uz to iespringt, esmu vēl jauns. Pēc četriem gadiem man būs 27 gadi, un viss vēl ir priekšā.

Pastāsti, lūdzu, kas tev īsti notika.

Otrajos Ziemassvētkos bija treniņš. Nedaudz šķībi izrāvu startu, mēģināju kamanas iztaisnot ar pingvīniem [airēšana ar rokām pa ledu], kā rezultātā iespiedu roku starp aptacētāju un trases bortu. Roka sagriezās, paspēju to izraut ārā un liku atpakaļ rokturos, bet nevarēju ielikt, jo bija šausmīgas sāpes. Nobremzēju ragavu, izkāpu ārā un jutu, ka sāpes nepāriet. Aizbraucot uz slimnīcu, tika konstatēts divu plaukstas kaulu lūzums. Sākumā neizskatījās tik traki un domājām, ka operāciju nevajadzēs taisīt, bet beigās nolēmām, ka tā ir jātaisa, lai ātrāk varētu iziet rehabilitāciju.

Kurā brīdī saprati, ka tev olimpiskās spēles ies secen?

Jau Siguldā sapratu. Neesmu ārsts, bet redzēju, ka divi kauli ir lauzti. Tā nav pēda. Kamaniņās plaukstas ir vienas no svarīgākajām tieši starta uzrāvienā. Vadīšanai tas nebūtu tik traki. Paietu divas trīs nedēļas un varētu braukt, bet startu es nevarēšu izraut vismaz pusotru mēnesi. Gar degunu ies arī Eiropas čempionāts Siguldā.

Tad var teikt, ka tev šī sezona beidzās jau otrajos Ziemassvētkos.

Jā, kamanas ir noliktas malā. Tagad ir citas lietas - skola, jāsakārto galva. Protams, stiprināšu iekšējos muskuļus, lai varētu pilnvērtīgi gatavoties vasaras darbam un būtu maksimāli spēcīgs uz nākamo gadu.

Līdz šim nelaimes gadījumam kāda tev pašam bija sajūta par savu sezonu?

Ja godīgi, es nebiju apmierināts ar to, kā man sezonā bija veicies. Tā, kā es strādāju vasarā, nekad nebiju strādājis. Tāpēc gribēju labākus rezultātus, īpaši startā, un arī braukšanā trasē nebija tik lielas pārliecības. Kaut kā tomēr pietrūka. Varbūt šī ir likumsakarība un labāk, ka tā noticis tagad nekā kaut kad vēlāk. Par to vairs nav ko domāt, ir jādomā uz priekšu.

Kāda tev šķiet olimpisko spēļu trase? Tur viena virāža problēmas sagādā gandrīz visiem kamaniņu braucējiem.

Esmu tur bijis divreiz. Trase ir forša, man tā patīk. Ir pietiekami sarežģīta. Solīja, ka olimpisko spēļu laikā būs diezgan auksts un stiprs vējš. Kamaniņu sportā tas nozīmē cietu, ātru ledu. Džekiem būs ko iesvīst. Tā virāža ir izteikti grūta. Pasaules kausa posmā no 32 cilvēkiem to labākajā gadījumā izbrauca kādi septiņi, kuri sadalīja medaļas. Pašam man vienā braucienā viss izdevās, otrā neizdevās. Vienā braucienā man bija 25. laiks, otrajā sestais. Būs ko iespringt. Visi jau zina, kā to vietu izbraukt, bet vai tas izdosies...

Kas tā ir par niansi?

Virāža it kā iziet uz taisni, bet pati virāža līdz tai nav uztaisīta. Sanāk, ka izmet ārā, bet pa pašu virāžu jābrauc pēc iespējas mazāk. Ja brauks ilgāk, tad iemetīs bortā. Nevienā trasē pasaulē nav tādas vietas, tāpēc neviens nav pieradis. Ja tādas būtu bijušas iepriekš, tad, iespējams, nevienam tā nesagādātu problēmas. Nevaru šo trasi nosaukt par grūtu, bet vienu vietu gan. Tā ir interesanta trase.

Kuras trases ir tavas iecienītākās?

Tās ir trases, kurās man labi iet. Ļoti patīk Kēnigszē, īpaši pēc sajūtām. Finišā ir perfektas sajūtas. Varētu teikt, ka tā ir mana top 1 trase. Patīk arī Siguldas trase.

Latvijai kamaniņu sportā Phjončhanā būs liela delegācija. Kā tur domā, kā taviem kolēģiem veiksies?

Visi ir izdarījuši milzīgu darbu, cīnījušies, lai ne tikai uz turieni aizbrauktu, bet parādītu visu, ko var. Visiem novēlu, lai izbauda šos četrus braucienus, izdara visu maksimālo. Domāju, ka rezultāts būs. Protams, ir ļoti grūti cīnīties pret tādiem grandiem kā vācieši, krievi, austrieši un itāļi, kuri sastāda topu. Arī mēs esam šajā topā, bet pāris simtdaļas var izmainīt pāris vietas. Būs vajadzīga arī veiksme.

Ja runājam par visaugstākajām vietām, vai stafetes sacensībās varētu būt vislielākās cerības?

Pavisam noteikti. Negribas atmest cerības cīņai par medaļām arī individuāli. Būs gan grūtāk, jo vairāk dalībnieku. Komandas tomēr ir piecpadsmit, un šīs top komandas ir septiņas, kuru skaitā ir arī Latvija. Jebkura no šīm septiņām komandām var būt trijniekā.

Izņemot kamaniņu sportu, kādiem sporta veidiem vēl olimpiskajās spēlēs sekosi padziļināti līdzi?

Visiem renes sporta veidiem. Mīļi man ir bobslejs, skeletons, patīk arī biatlons un kalnu slēpošana. Mēģināšu skaitīties visus latviešu startus.

1 Komentārs