Dzīvais ūdens - mīti un realitāte.

Literatūrā dzīvais ūdens un tā dažādā ietekme uz cilvēka organismu aprakstīta ļoti plaši. Daudzās valstīs (Vācijā, Amerikā, Norvēģijā u.c.) ir Ūdens pētniecības institūti (Water Research institute); daudzas firmas pasaulē ražo un izplata ierīces ūdens atdzīvināšanai — enerģetizēšanai —‚ tādēļ par mītu to tā vienkārši nevar uzskatīt. Arī Latvijā reti kurš nebūs dzirdējis vai pat pieredzējis dzīvā ūdens veiktos brīnumus, atveseļojot cilvēka ķermeni. Bet vai iespējams fizikāli pierādīt dzīvā ūdens rašanos kādā konkrētā ierīcē? Ūdens, vismaz tas, ko lieto pārtikā, nekad nav absolūti tīrs. Parasti tas satur sāļus, skābes, mikroorganismus — lielākās vai mazākās koncentrācijās. Tādēļ, mainot piemaisījumu sastāvu un proporcijas, iespējams mainīt ūdens īpašības ļoti plašās robežās. Abstrahēsimies no piemaisījumiem un uzskatīsim, ka runa ir par ūdeni, kura sastāvā ietilpst tikai ūdeņradis un skābeklis. Ūdens molekulā abi ūdeņraža atomi nav novietoti tieši 180° leņķī viens pret otru (tā būtu lineārai molekulai), bet veido 105,5° leņķi, ja molekula ir šķidrumā, un 109,5° leņķi, ja molekula ir ledus agregātstāvoklī. Pēc sakārtotības pakāpes ūdenim izšķir pentagonālu un heksagonālu struktūru. Pentagonālā sakārtotība tiek piedēvēta t.s. mirušajam ūdenim, bet heksagonālā — dzīvajam. Ledus un sniegpārslu struktūra ir klasiski heksagonālas struktūras piemēri. Ja ūdeni atdzesē, tā struktūra paliek “dzīvāka” — sakārtotāka. Savukārt, to uzsildot, struktūra izjūk. Arī daudz vājāka apkārtējās vides iedarbība maina ūdens struktūru. N. L. Maikesels (Norman de Lauder Mikesell) kādā rakstā analizē pētījumus, kuros pierādīts, ka gaisma noteiktā viļņa garumu diapazonā, magnētiskais lauks, kvarca kristāli, “piramīdu” enerģija, skaņa un ātras temperatūras izmaiņas rada tā saukto strukturēto ūdeni. Strukturētais ūdens tiek izmantots ārstniecībā, un ļoti daudzos pētījumos ir analizēts, kā var veidoties tā antiseptiskās un organismu tīrošās funkcijas. Minētajos pētījumos apgalvots, ka figūrām, kas līdzinās Ēģiptes faraonu piramīdām (sānu skaldnes veido vienādmalu trijstūri), piemīt spēja koncentrēt starojumu (magnētisko, radioviļņu u.c.) tādā veidā, ka viss, kas atrodas zem tām (sevišķi centrā, 2/3 no augstuma), maina savas īpašības. Izmaiņas struktūrā maina ūdens skābumu (pH vērtību), blīvumu, viskozitāti, virsmas spraigumu, kā arī ūdens molekulu svārstību un elektroniskos spektrus. Visus šos lielumus teorētiski ir iespējams noteikt fizikālos eksperimentos, tomēr tie jāveic ļoti uzmanīgi, izslēdzot nejaušas blakus ietekmes. Dabiskos apstākļos ūdeni strukturē Saules un Mēness gaisma, Zemes magnētiskais lauks, ģeoloģisko iežu magnētiskās anomālijas, grunts sastāvs un kristāliskā struktūra, specifisku ģeometrisko figūru enerģija, ātras temperatūras izmaiņas (iztvaikojot, kondensējoties). Ja ūdens “strukturēts” ar zilo (ultravioleto) gaismu (rītausmas Saule), ziemeļpola magnētisko enerģiju, ātru temperatūras pazemināšanos — tas ir sārmaināks par vidējo (pH > 7), ar lielāku virsmas spraigumu un daudz labāk šķīdina dažādus minerālus, palīdzot organismam tos uzņemt. Savukārt, ja ūdens strukturēts ar dzelteno vai sarkano gaismu (pēcpusdienas Saule), dienvidpola magnētisko enerģiju, temperatūras ātru paaugstināšanos vai mehānisku kratīšanu, kā arī, izmantojot “piramīdas” efektu (skatīt zemsvītras piezīmi), tas ir skābāks nekā parasti (pH < 7), ar mazāku virsmas spraigumu, spēj apturēt patogēno baktēriju un vēža šūnu augšanu, uzlabo iekšējo orgānu funkcionēšanu un tīra ķermeni no nevajadzīgu minerālu nosēdumiem. Dažādi piemaisījumi ūdenim ļoti ietekmē tā strukturēšanas īpašības, palielinot vai samazinot ārējo mijiedarbību efektus. Vairums dzīvā ūdens ražošanas ierīču izplatītāju kā galveno pierādījumu tam, ka ūdens atdzīvojies, min tā struktūru — nesakārtots un vairāk sakārtots, zemas pakāpes un augstas pakāpes struktūras, izdalot mirušo un dzīvo ūdeni. Izmantojot ūdens elektrolīzi, pie negatīvā pola it kā tiek radīts dzīvais ūdens, bet pie pozitīvā — mirušais. Tomēr pie abiem elektrodiem ūdens ir strukturēts ar elektrisko lauku, tikai katrs citādā veidā, un savs labums ir gan no dzīvā, gan arī mirušā ūdens. Jebkura ūdens ietekme uz augiem vai cilvēka organismu ir ļoti pastarpināta un netieša, to ietekmē arī ļoti daudzi citi blakus apstākļi. Pazīstamais vācu ūdens pētnieks Teodors Švenks ieteica izmantot t.s. pilienu metodi — pilinot strukturēto ūdeni destilētā ūdenī, veidojas dažādas virsmas ainas — dzīvajam ūdenim viena, bet tā sauktajam mirušajam jeb citādi strukturētajam ūdenim — cita. Tiešo struktūras mērīšanas paņēmienu — rentgenstaru, neitronu vai elektronu kūļa difrakcijas, kodolmagnētiskās rezonanses — izmantošanas iespējas strukturētā ūdens pētniecībā ir ierobežotas, jo šīs metodes tik intensīvi iedarbojas uz mērāmo objektu (ūdeni), ka tas var zaudēt vai pilnībā mainīt savu struktūru. Netiešā metode — optiskā absorbcija ultravioleta starojuma diapazonā, kur absorbcija 220 nm joslā tiek saistīta ar ūdens heksagonālo struktūru, — tika izmēģināta Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtā (LU CFI). Iegūtie rezultāti it kā apstiprināja hipotēzi, ka ar kvarca kristāliem strukturētam ūdenim absorbcijas maksimums pie 220 nm ir lielāks nekā parastam krāna ūdenim, bet šīs izmaiņas ir tik mazas, ka viegli var būt izskaidrojamas ar nelielu atšķirību mērāmā ūdens slāņa biezumā. Pastāv arī tādas struktūras analīzes metodes kā infrasarkanā absorbcija un kombinatīvās izkliedes spektroskopija, kas dod informāciju par ūdens molekulu svārstību spektriem. To rezultāti saistībā ar dzīvo ūdeni zinātniskajā literatūrā ir maz analizēti, un pētnieki LU CFI ir iecerējuši tuvākajā laikā to veikt. Protams, vēl paliek tādas netiešas metodes kā ūdens skābuma (pH), cietības (kalcija jonu koncentrācija), virsmas spraiguma, blīvuma noteikšana. Tās nenosaka tieši struktūrai raksturīgos parametrus (molekulu un saišu simetriju, starpatomu attālumus), bet dod informāciju par atšķirībām ūdens fizikālķīmiskajās īpašībās, kādas var rasties, mainoties struktūrai. Šajā jomā rezultātu izkliede jau ir ļoti liela. Literatūrā var atrast informāciju, ka ir nepārprotami pierādīts ūdens “atdzīvināšanas” jeb strukturēšanas fakts, izmantojot šīs netiešās metodes, bet LU CFI zinātnieku pirmie pētījumi, izmantojot kolēģu palīdzību no pašvaldības uzņēmuma “Rīgas ūdens”, šos rezultātus neapstiprināja. Pētījumi tiek turpināti. Ūdens ir viela, kas nepieciešama mums visiem, tādēļ zināšanas par ūdeni, tā īpašībām, strukturēšanos jeb “atdzīvināšanos” ir ne tikai interesantas, bet arī ļoti nepieciešamas. Katrs no mums, liels vai mazs, var pielikt savu roku, lai papildinātu un krātu šīs zināšanas, jo ne tikai tieši vai netieši ūdens struktūru pētījumi dod informāciju, bet arī izmēģinājumi vai pat tikai nostāsti par dzīvā ūdens ietekmi.