Teksasas universitātes paleontoloģijas muzeja zinātnieki izpētījuši lielākā zināmā pasaules putna Argentavis magnificiens atliekas un secinājuši, ka šis milzis, kura spārnu atvēziens pārsniedzis septiņus metrus, lidojumu uzsācis līdzīgi deltaplanieristiem, izmantojot paugurus, bet, atrodoties gaisā, faktiski nav kustinājis spārnus, tverot augšupejošās gaisa strāvas.
Žurnālā Proceedings Of The National Academy Of Sciences publicētais pētījums, kura autors ir ģeoloģijas profesors Sankars Čatterdži, pamatots uz 1979. gadā atrasto pārakmeņojušos Argentavis atlieku pētījumu. Pievēršot īpašu uzmanību putna kaulaudu uzbūvei un veicot datormodelēšanu, zinātnieki secinājuši, ka putns, kurš dzīvojis kainozoja ērā pirms 6 līdz 8 miljoniem gadu, svēris aptuveni 70 kilogramus, bet tā garums no knābja gala līdz astei sasniedzis 3,5 metrus. Salīdzinājumam – mūsdienu lielākais putns sīga (Ardeotis tardi) sver tikai 18 kilogramus, bet vislielākais spārnu atvēziens ir albatrosam (Diomedea exulans), un arī tas nepārsniedz 3,5 metrus.
Zinātnieki uzskata, ka, lai paceltos spārnos, Argentavis izmantojis paugurus, no kuriem veicis nelielu ieskrējienu. Vēl viena iespēja – lai uzsāktu lidojumu, putns meties lejā no stāvas kraujas. "Uztverot silto augšupejošo gaisa plūsmu, putns viegli, bez neviena spārnu vēziena pacēlies aptuveni kilometra augstumā, vienkārši griežoties gaisa plūsmā. Atrodoties gaisā, tas planējis, meklējot nākamo gaisa plūsmu, un šādā veidā pavisam viegli ik dienas veicis ap 320 kilometrus garu ceļu," S. Čatterdži sacījis intervijā BBC. Jāatgādina, ka Argentavis bija plēsējs, kas pārtika galvenokārt no grauzējiem – zinātnieki uzskata, ka viņš centies tos satvert, nepārtraucot lidojumu, jo pretējā gadījumā plašajos līdzenumos lielajam putnam būtu problēmas ar piemērota starta laukuma atrašanu.
