Pētījuma autori secinājuši, ka traumu risku ievērojami palielina paradumu nomaiņa - atteikšanās no muskuļu stiepšanas vingrojumiem vai to uzsākšana.

Kā skaidroja pētījuma autors Džordža Vašingtona universitātes ortopēdijas profesors Daniels Pereless, šajā jautājumā pastāv daudz pretrunu.

"Daži uzstāj, ka nepieciešams veikt muskuļu stiepšanu, citi saka, ka nē, un katru reizi, kad es mēģināju novērtēt kādu pētījumu šajā jautājumā, es atklāju, ka autori mēģina vispārināt rezultātus no vingrotājiem vai cīkstoņiem, vai futbolistiem, vai sprinteriem, vai īso distanču sportistiem, un nekas nebija saistīts ar skriešanu," norādīja Pereless.

"Es vienkārši vēlējos zināt, vai muskuļu stiepšana pirms skrējiena būtu labvēlīga tādiem neprofesionāliem skrējējiem kā man."

Pereless un viņa kolēģi veica pētījumu, kurā piedalījās caur internetu pieteikušies 2729 brīvprātīgie vecumā no 13 gadiem, kas parasti noskrēja vismaz 16 kilometrus nedēļā.

Pētījuma dalībnieki sadalīti divās grupās - viena grupa pirms skrējiena nestiepa muskuļus, bet otra grupa trīs līdz piecas minūtes veica vingrojumus ciskas četrgalvu muskuļa, augšstilba mugurējās grupas muskuļu, liela trīsgalvu muskuļa un Ahileja cīpslas stiepšanai.

Pētījuma dalībnieki skrēja kā parasti, ziņojot par traumām, kas bija definētas kā jebkādi apstākļi, kas viņiem neļāva skriet vismaz vienu nedēļu. Pētījums ilga trīs mēnešus.

Kā liecina pētījuma rezultāti, kas šonedēļ prezentēti Amerikas Ortopēdijas ķirurgu akadēmijas ikgadējā sēdē, abās grupās traumas guvuši 16% skrējēju.

Vislielākie traumu riska faktori bija hroniskas vai pēdējo četru mēnešu laikā gūtas traumas, kas palielina atkārtotu savainojumu risku, kā arī palielināts ķermeņa masas indekss.

Traumu risks palielinājās arī, ja skrējējs mainīja ierastos paradumus - uzsākot muskuļu stiepšanas vingrojumus vai atsakoties no tiem.

Starp tiem skrējējiem, kuri parasti pirms skriešanas veica muskuļu stiepšanas vingrojumus, bet pētījumā tika iedalīti grupā, kas muskuļus nestiepa, traumu īpatsvars pieauga par 40%. Savukārt starp tiem skrējējiem, kas parasti nestiepa muskuļus, bet pētījuma laikā veica stiepšanas vingrojumus, traumu īpatsvars pieauga par 30%.

Visizplatītākās traumas bija augšstilba pievilcējmuskuļu sastiepums, pēdu un potīšu saišu sastiepums un ceļu traumas, taču kopumā skaitliski nebija novērota būtiska atšķirība starp abām grupām.

"Rezultāti ir mazliet jocīgi, es patiešām nezinu, ko no tā secināt," atzina Pereless.

"Cilvēks pierod pie sava režīma, un, ja to maina, tad palielinās ievainojumu risks. Turklāt traumu risks kopumā bija krietni liels - katram sestajam cilvēkam, līdz ar to skriešana ir samērā grūts sporta veids," norādīja pētnieks.