Daudz skriet ir kaitīgi (53)

Tomēr patiesībā

pārmērīgas fiziskās aktivitātes ir tikpat veselīgas kā hamburgeru ēšana.

Kā savā interneta vietnē raksta The Wall Street Journal, aizvien vairāk ir pierādījumu, ka pārmērīga fiziskā slodze, tai skaitā garu gabalu skriešana, nemaz nav tik veselīga un ilgtermiņā var kaitēt cilvēka veselībai.

Kamēr fiziskās aktivitātes ir cieši saistītas ar normālu asinsspiedienu, holesterīna līmeni un spēcīgu sirdi un vispārējo veselības stāvokli uzlabo, cilvēkiem, ko pavada dzelzs vīru un sieviešu imidžs, ekstrēmā sportošana var radīt sirds un asinsvadu sistēmas problēmas.

Kaut arī pēkšņas sirds saslimšanas, kuru ārstēšanai bijusi nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās, aktīvās sporta gaitas pēdējā laikā ir likušas pārtraukt diviem Ironman Triatlona pasaules čempionāta uzvarētājiem, kardiologu vidū vēl domas dalās. Konektikutas štata Hartfordas slimnīcas galvenais kardioloģijas speciālists un ilggadējs maratonu skrējējs Pols Tomsons uzskata, ka sportošana nekaitē, savukārt citi mūsdienu pētījumi liecina, ka

nav nekādu medicīniska rakstura ieguvumu, ja nedēļā noskrien vairāk par 30 jūdzēm

jeb 48 kilometriem. Tāpat atsevišķos mazāka apmēra pētījumos atklāts, ka aktīviem maratonistiem ir paaugstināts risks iedzīvoties koronārajos iekaisumos.

«Sirds slimības izraisa iekaisums un, ja tu esi nepārtraukti, hroniski slims, neļauj organismam atkopties, kādēļ gan lai nebūtu saiknes starp pārsportošanos un sirds slimībām,» - tā sirds elektrofiziologs un TheHeart.org autors Džons Mandrola.

Sporta medicīnas speciālistu vidū domas dalās arī par to, vai saslimšanas brīdinājumi ir garantēti. Uz katru maratonistu ir tūkstošiem tādu, kas vispār nenodarbojas ar fiziskām aktivitātēm un kam jebkurš organisma brīdinājums var šķist par pamatu sēdoša dzīvesveida turpināšanai. Vispārīgu un galīgu pierādījumu par to, ka pārmērīga sportošana ir kaitīga, nav, turklāt ir pētījumi un liecības, kuros ir norādes par sportošanas dotā labuma akumulēšanos.

«Ir tiesa, ka

sirds un asinsvadu sistēmai lielāko labumu dod mērena sportošana,

taču aizvien vairāk ir liecību, ka tādas augšējās robežas nav,» saka Dalasas Vingrinājumu un vides medicīnas institūta direktors un Teksasas universitātes Dienvidrietumu Medicīniskā centra profesors Bendžamins Levains. «Es gan negribētu, ka tagad kāds sāk domāt, ka vingrinājumi var būt slikti. Daži cilvēki vingro ļoti daudz un ir pasargāti. Dažiem varbūt ir kādas individuālas kaites,» piebilst Mandrola.

No otras puses - sporta medicīnai ne vienmēr ir taisnība, atzīmē The Wall Street Journal. Tā, piemēram,

maldīgs ir priekšstats, ka maratona skriešanas laikā ir jāuzņem tik daudz šķidruma, cik vien iespējams.

Lai arī jau bija gūti pierādījumi, ka pārhidrēšanās maratonistam var būt nāvējoša, speciālisti turpināja to veicināt, un 1998. gada Čikāgas maratonā tieši tas bija galvenais kādas 43 gadus vecas dalībnieces nāves cēlonis.

Atgriežoties pie skriešanas saiknes ar sirds saslimšanām, jāatzīmē kaislīga maratonskrējēja, triatlonista un sporta kardiologa Džeimsa O'Kīfa pieredze. Būdams vairāk nekā 40 gadus vecs, viņš pēc intensīviem treniņiem sācis just sirdsdarbības traucējumus, un šobrīd viņš ir pārliecināts, ka to galvenais cēlonis bija nepārtrauktas fiziskās aktivitātes.

«Pārmērīgi izturības treniņi ilgtermiņā var izraisīt patoloģiskas sirds un lielo artēriju struktūras izmaiņas,»

- tā O'Kīfs.

Šo atziņu savā ziņā apstiprina desmit gadus ilgušā Nacionālā skrējēju veselības pētījuma direktors Pols Viljamss. Pētījumā tikuši apzināti 2377 skrējēji un soļotāji, kas bija piedzīvojuši sirdslēkmi. Nedaudz vairāk nekā 10 gadu laikā no viņiem nomiruši 526, bet no tiem 71,5% sirds un asinsvadu sistēmas kaišu dēļ. Viljamsa pētījuma galvenais atklājums - risks nomirt no sirds slimībām bijis augstāks, ja dienā noskrieti vairāk par 7,1 kilometru vai nosoļoti vairāk par 10,7 kilometriem.