Zinātnieki nupat nākuši klajā ar interesantu ziņu - izrādās, ka čurāšana jūrā ir ne tikai nekaitīga, bet pat vēlama, jo nāk par labu tās iemītniekiem.
Zinātnieki: čurāšana jūrā nāk par labu tās iemītniekiem (58)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Vai jūties neērti, ja peldi okeānā apvieno ar «aiziešanu pa mazam»? Pilnīgi lieki, jo Amerikas ķīmiķu savienības American Chemical Society (ACS) zinātnieki nupat nākuši klajā ar vēsti, ka pačurāšana okeānā ir ne tikai nekaitīga, bet pat noderīga jūras iemītniekiem, raksta www.dailymail.co.uk.
Zinātnieki norāda, ka urīna komponentes nekādā mērā nerada apdraudējumu dzīvajiem organismiem, turklāt tās var nākt par labu. Tai pašā laikā slēgtās ūdenstilpēs gan nevajadzētu urinēt, jo tas ir ne tikai nehigiēniski, bet arī potenciāli bīstami peldētāju veselībai; ķīmiķi norāda, ka urīna sastāvdaļas reakcijā ar baseina ūdenī esošo hloru rada ķīmiskas vielas, kas var kaitēt elpceļiem.
Ne viens vien atpūtnieks noteikti ir saskāries ar problēmu, ka brīdī, kad ūdens jau skalojas ap vidukli, rodas vajadzība nokārtot dabiskās vajadzības. Un šajā brīdī vairums izvēlas to darīšanas nokārtot turpat uz vietas ūdens līmeņa aizsegā, nevis mērot tālo ceļu atpakaļ uz būdiņu pludmalē.
ACS zinātnieki norāda, ka par to nevajadzētu kaunēties un tas ir pilnībā pieņemami. Urīnu lielākoties veido ūdens (vidusmēra cilvēka gadījumā apmēram 95%) un tas satur nātrija un hlora jonus. Jūras ūdens sastāvs ir diezgan līdzīgs tikai ūdens īpatsvars ir 96,5%, bet nātrija un hlora jonu koncentrācija ir lielāka. Kā urīns, tā arī jūras ūdens satur arī kāliju, tādēļ pačurāšana jūrā tās ūdens ķīmisko sastāvu būtiski nemaina.
Galvenais urīna sastāvā esošais cilvēka organisma funkcionēšanas blakusprodukts ir urīnviela jeb karbamīds, taču arī tas drīzāk palīdz, nekā kaitē. Zinātnieki skaidro, ka karbamīds - viela, ar kuru no ķermeņa tiek izvadīts liekais slāpeklis, kas veidojas pēc pārtikā esošo olbaltumvielu šķelšanas - jūrā nonāk tik niecīgā apmērā, ka nav ņemams vērā. Piemēram, ja Atlantijas okeāna tilpums ir 350 kvintiljonu (350 ar 18 nullēm) litru, tad pat visu cilvēku pačurāšana tajā urīnvielas koncentrāciju nepaceltu virs 60 daļiņām uz triljonu daļiņu ūdens. Piedevām, urīnviela satur slāpekli, kas apvienojumā ar ūdeni veido amoniju, un faktiski baro jūras floru.
Visbeidzot zinātnieki atgādina, ka visi jūru un okeānu iemītnieki arī urinē jūrā. Valis, piemēram, līdz pat 970 litriem dienā.