Te vienā katlā samests jēdziens par tiesībām un nodrošinājumu.
Tiesības izmantot internetu pretmets ir aizliegums izmantot internetu, kā tas ir dažos totalitāros režīmos. Līdzīgi kā aizliegtu cilvēkam ēst, runāt, gulēt vai lietot elektrisko bārdas skuvekli.
Nodrošinājums, savukārt būtu tīri komunāls jautājums - tāpat kā valsts nodrošina, ka cilvēkiem pieejama elektrība, pasts, ceļi, tāpat būtu diskutējams cik tālu valstij jānodrošina internets. Te nav tāda "ir/nav", bet kvalitātes rādītāji - cik dārgi, cik tuvu, cik ātru utml. Diez vai to mūsdienās vajag regulēt. Tāpat kā cilvēkam ir tiesības uz ēdienu, bet valsts negarantē, ka viņam pie mājas būs iecienītais veikals ar užavas alu un desiņām.
Ja deklarētu, ka valstij jāgarantē internets, tad valsts varētu izvirzīt pretprasītu - aizliegtu cilvēkiem dzīvot (uzturēties?) ārpus interneta zonas, lai nepārkāptu viņu cilvēktiesības. Kolkā būtu toksiskā zona, kurā cilvēks pret parakstu var ieklīst un pabūt bez intereneta maksimums 2h, visu laiku saglabājot radio kontaktu ar dežurantu. Ja pazūd, tad sūta pakaļ brigādi ar svaigākām ziņām un satelīta interneta savienojumu.
protams jo n-tie valsts "pakalpojumi" bez interneta nenotiek. tas pats vid, un ja jau, lai papildinātu virszemes tēvē karti, pirmais variants ir ievadīt kogus interneta mājaslapā...
bet te ir vēlviens akmens zemūdens- ja tās ir pamattiesības, tad jānodrošina pa velti un visiem... un tad jau arī datoru... njāaaaaa, panesās.