Starp lekcijām, semināriem un laboratorijas darbiem studentiem vēl atliek mazliet brīvā laika lietām, kas viņus interesē. Lielākā daļa studējošās jaunatnes pievēršas labi zināmām un pārbaudītām laika pavadīšanas iespējām – vieni dzied korī, citi dejo, aizraujas ar ekstrēmiem un ne tik ekstrēmiem sporta veidiem, spēlē teātri, ceļo, organizē un apmeklē dažādus pasākumus.
Ja kāds apgalvo, ka dejo tautas dejas, nekādi jautājumi nerodas, visi zina, kas ir tautisko deju kolektīvs un ar ko tur nodarbojas. Bet ik pa laikam dzirdam par jauniešiem, kas aizraujas ar kādu jaunu un iepriekš nemanītu hobiju. Nu jau apmēram gadu klīst baumas, ka starp studentiem atrodami arī tādi, kas pavisam nopietni un aizrautīgi pievērsušies robotu būvēšanai. Tie ir cilvēki, kas nedēļām un mēnešiem var nenogurstoši lodēt, montēt un programmēt. Cilvēki, kas no spēļu formulas, alumīnija, videomagnetofona un citiem šķietami vairs neizmantojamiem materiāliem spēj radīt autonomu robotu. Kas tik saistošs ir robotu projektēšanā?
RTU Robotikas kluba vadītāja un sacensību idejas autore Laura Sudraba: “Kad es sāku interesēties par robotiku, Latvijā ar to gandrīz neviens nenodarbojās. Tādus cilvēkus, kuri būvētu vai programmētu robotus, varēja uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt. Cilvēkiem, kuri paši darīja, parasti nebija laika, lai robotiku popularizētu nespeciālistiem, un paši robotu būvētāji bija pārāk „izkaisīti” – vienkārši viens par otra eksistenci nezināja. Mani šai lietai piesaistīja tieši tas, ka Latvijā nekas ar robotiku saistīts nenotika, tajā pašā laikā resursi internetā liecināja, ka pasaulē robotika notiek ar plašu vērienu. Es esmu tāds cilvēks, kuram vajag, lai dzīvē būtu kaut kas jauns un ar aizraujošs. Tā nu es sāku par robotiku runāt, apzināju cilvēkus, kuriem bija pietiekamas zināšanas, lai varētu paši kaut ko uztaisīt. Noorganizēju pirmajiem interesentiem ekskursiju uz Tallinas Tehnisko universitāti, kur robotikas kustība bija sākusies jau sešus gadus iepriekš, piesaistīju RTU SP uzmanību. Tagad robotikas jomu zina daudz cilvēku, vairs nav jārunā par to, "kā putras katlam jāvārās", tagad varu mierīgi sēdēt savā kabinetā un „bakstīties” ap roomba (robots, kas jāsaprogrammē – aut. piezīme).”
Transporta un mašīnzinību fakultātes students Artis Kromanis: “Mani vienmēr ir interesējušas lietas, kas saistītas ar tehniku, plus esmu diezgan liels avantūrists. Tad nu šo divu lietu kombinācija arī pamudināja aizrauties ar robotiku. Patīk arī tas, ka robotika ir praktiska zinātne, un taisnība ir tam, kas praksē to pierāda. Uzreiz tiek izslēgti visi "mākoņstūmēji", kuru Latvijā nav mazums. Pats uzskatu, ka robotikā vēl esmu ļoti liels iesācējs, jo ir uzbūvēti tikai divi roboti: līnijsekotājs (ne tas ātrākais) un Sumo robots (diezgan labs cīnītājs). Papildus tam robotikai ir tāda īpatnība, ka tā apvieno vairākas zinātnes. Pats esmu mašīnbūves/ražošanas students, tāpēc nācās atkārtot un piemācīties klāt tādas jomas kā elektronika, programmēšana. Protams, viens pats es robotus nebūvēju, iesaistīju arī draugus un padomdevējus. Robotu būvē lielu ieguldījumu deva Andrejs Ābele (DITF), kura zināšanas programmēšanā bija ļoti vērtīgas. Bez komandas darba mūsdienās nu nekādi nevar. Uzbūvējot pašlaik pēdējo Sumo robotu, nedomāju pie tā apstāties un ceru, ka izdosies īstenot arī citus ar robotiku saistītos plānus. Mans vēlējums visiem robotikas darboņiem ir neapstāties jaunu roboprojektu īstenošanā, un ceru, ka drīz arī kāds no Latvijas piedalīsies Pasaules Robotikas olimpiādē.”
Elektronikas un telekomunikāciju fakultātes students Guntis Lauriņš: „Motivācija būvēt robotiņus nāk no vairākām pusēm vienlaikus, pirmkārt jau radīt ko kustošu un ejošu vien ir ko vērts, lai pašam kļūtu interesanti, otrkārt, tas reāli dod iespēju RTU iegūtās teorētiskās zināšanas beidzot lietot arī praksē un treškārt – izdodas satikt cilvēkus, kurus arī interesē elektronika, līdz ar to varu uzzināt viņu viedokli, komentārus vai piedzīvoto robotiņa būvēšanas laikā.”
Robotikas sacensību organizatore Baiba Medne: “Studējot inženierzinātnes, esmu vēlējusies vairāk darboties praktiski, nevis apgūt teoriju. Protams, lekciju starpā ir bijušas praktiskās nodarbības, laboratorijas darbi, bet vienmēr ir bijusi vēlēšanās uzbūvēt kaut ko pašai. Tā es iesaistījos robotikas sacensību organizēšanā, lai dotu šo iespēju ikvienam tehniskajam entuziastam. Lai gan sacensību organizēšana ir aizņēmusi visu manu brīvo laiku, tomēr par spīti laika trūkumam nolēmu šogad uzbūvēt savu robotu pati. Sacensību organizācijā iesaistījos, jo vienmēr esmu bijusi sabiedriski aktīva un esmu vēlējusies sabiedrībai parādīt tehnisko zinātņu interesanto un aizraujošo pusi.”
Jebkas, ko tu dari, maina tevi pašu un tavu rīcību, mainot lietu un notikumu tālāko secību. Robotu būvēšanas pamatelementi – mehānika, elektronika un programmēšana - ir praktiskās dzīves puses miniatūra versija. Ja jaunietis pārzina šos principus, viņš arī reālajā dzīvē neapjuks nestandarta situācijā, piemēram, nejauši iebraucot grāvī ar mašīnu, viņš noteikti nededzinās gaismas un neklausīsies mūziku uz pilnu klapi, līdz izlādējas akumulators, un viņam nenāksies pavadīt grāvī visu atlikušo vakaru.
Arī tu vēl vari paspēt uzbūvēt savu robotu sacensībām vai vienkārši pievienoties robotu draugu jautrajam pulciņam!
Ieskaties: www.robotika.lv




