Aizkari un žalūzijas jau drīzumā var no līdzekļa, kurš nodrošina privātumu, kļūt par vienkāršu interjera dizaina akcentu, ko pēc izvēles piekarināt pie loga.
Aizkari piederēs pagātnei
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Šāda iespēja pavērsies, Hārvarda universitātes Inženierijas skolas zinātniekiem turpinot izstrādāt logus, kuri sekundes laikā no kristāldzidriem kļūt par necaurskatāmi dūmakainiem, ziņo Reuters.
Patiesībā logi ar maināmu caurspīdīgumu eksistē jau šodien, taču tajos izmantotās tehnoloģijas pamatā balstās uz elektroķīmiskām reakcijām, ko ražošanā izmantot ir visai dārgi. Jo īpaši, ja runa ir par ražošanu rūpnieciskā apjomā.
«Tie ir ļoti efektīvi, tomēr domāju, ka mūsu izstrādājums ir efektīvāks. Lielākā problēma līdz šim bija lielu platību, piemēram, logu izstrādāšana un izmaksas,» norāda Hārvarda universitātes materiālzinību zinātnieks, profesors Deivids Klārks.
Žurnālā Optical Letters aprakstīti pētījumi, kuru gaitā zinātniekiem ir izdevies izstrādāt logu aizmiglošanas metodi, ko iespējams īstenot ar viena slēdža palīdzību, kas nav saistīta ar lielām izmaksām un attiecīgi ir arī lieliski piemērota rūpnieciskai ražošanai. Šīs metodes pamatā ir stikls, kas pārklāts ar elastomēru (speciālu amortizējošu gumiju), pie kā piestiprinātas nanostieples. Tās attiecīgi arī ir galvenais stikla aizmiglotājas, jo izkliedē gaismu, tiklīdz tām pievada elektrību.
«Kad nanostieplēm pievada elektrību, veidojas pievilkšanās spēks starp tām un slāni, kas tās savieno ar elastomēru. Tā kā elastomērs ir ļoti mīksts, tad pievilkšanās spēka ietekmē deformējas un kļūst nelīdzens. Šis nelīdzenums arī ir tas, kas izkliedē gaismu,» skaidro profesors Klārks.
Viens no pētījuma autoriem Semjuels Šaians uzskata, ka šī loga dzidruma mainīšanas metode ir piemērota rūpnieciskai ražošanai, jo caurspīdīgums tiek mainīts fiziski, nevis ķīmiski. Elektroķīmiskajā procesā vakuuma apstākļos uz loga molekulu pa molekulai tiek uzklāts vielas slānis, lai logs kļūtu necaurspīdīgs. Saprotams, ka šāda metode ir sarežģīta un dārga.
Tai pašā laikā Šaians norāda, ka vēl gan ir daudz darba, ko darīt, jo runa ir par lielām, kvadrātmetros mērāmām platībām, ko būs nepieciešams aizmiglot. Viens no šķēršļiem, ko šobrīd nepieciešams pārvarēt, ir elastomērs, kuru pētnieki vēlas iegūt plānāku, lai tā deformēšanai būtu nepieciešams mazāk elektrības.