Selfijus taisa visi. Visi, kuru īpašumā vien ir viedtālrunis. Ar selfiju apliecinām, kur esam bijuši, ko darījuši un ar kādiem cilvēkiem kopā atpūtušies. Un labākais – fotogrāfam vairs nav jāpaliek aizkadrā, pievienojot sociālā portāla postā tekstu «Jānis arī bija ar mums, bet viņam iekrita fotogrāfa loma».
Jāatzīst, daudzi selfiji jeb pašbildes var būt pat daudz dinamiskāki, interesantāki un jautrāki nekā ierastās «ieņemam pozu un skatāmies objektīvā» bildes.
Lai gan arī selfijs ir fotogrāfija, kurā meitenēm patīk iepozēt un savilkt lūpas «bantītē», tas vairāk atbrīvo. Bildes sanāk trakulīgas, ne īstajā leņķī vai atstājot pusi drauga aiz kadra; tās ir bildes, par kurām pēcāk pašiem draudzīgi pasmieties. Esam fotogrāfi un pozētāji vienlaicīgi, jo, uzņemot selfiju, jau uzreiz redzam, kas nonāks attēlā un kas paliks aiz tā malām.
Par selfijiem plašāk runā tikai salīdzinoši nesen, tomēr patiesībā tie pastāvējuši jau kopš fotogrāfijas pirmsākumiem. Senākos laikos tie vien dēvēti citādāk un fotografēti ar citām ierīcēm. Pašbilde tāds pašportrets vien ir, tāpēc arī pašportretu gleznošana ir sava veida selfijs – tikai tapis ilgāk nekā, mūsdienās, kad otu un krāsu paleti ir aizstājusi viedierīce ar fotokameru.
Raksts tapis sadarbībā ar 220.lv
