Kam bērnam jābūt līdzīgam? It kā jau skaidrs: tēvam vai mātei, vai abiem. Ko, diez, padomās vīrs, ja sava mazuļa sejas vaibstos atpazīs kādu afrikāni, ar kuru viņa sieva pirms diviem gadiem mācījās vienā institūtā?
Balti vecāki, melns bērns jeb telegonija (35)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Vai ir iespējams, ka jaundzimušais acīm redzami nav līdzīgs savam bioloģiskajam tēvam, bet gan bērna mātes mīļākajam, kurš viņu jau sen pametis? Daudzi droši vien apgalvos, ka māte ir vienkārši uzlikusi vīram "ragus" un ka zinātniekiem te nav ko darīt. Taču dzīvnieku audzētāji šādus gadījumus uztver nopietni. Pirmoreiz šo problēmu pirms 150 gadiem sāka pētīt zirgu audzētāji. Tolaik daudzās valstīs bija daudzas fermas, kurās mēģināja izaudzēt uzlabotas sugas – spēcīgākus, pieticīgākus, pret slimībām noturīgākus zirgus. Kādam prātā ienāca ģeniāla doma: sakrustot flāmu darba zirgu ar zebru. Atlasīja labākās ķēves, atveda no Āfrikas zebru tēviņus. Mēģinājumu bija daudz, taču apaugļošanās nenotika. Pagāja daži gadi, un par neveiksmīgajiem eksperimentiem aizmirsa. Un tad notika kas negaidīts – ķēvēm sāka dzimt svītraini kumeļi. Zinātnes pasaule bija apstulbināta, bet neparasto parādību nodēvēja par telegoniju. Pēc šā gadījuma atcerējās, ka šādas dīvainas parādības jau sen ņem vērā suņu audzētāji. Viņi zina – ja šķirnes kuce kaut reizi pārosies ar sētas kranci, tad tīrasiņu šķirnes suņu iegūšanai viņa vairs nebūs derīga. Jau mūsu laikos par telegoniju Rietumos interesējās profesori La-Dentegs un Flipts. Viņu veiktie dzīvnieku krustošanas eksperimenti deva sensacionālus rezultātus. Tika noskaidrots: ja pirmais tēviņš bioloģiski dominē pār nākamo, tad viņa īpašības piemitīs arī mātītes pēcnācējiem. Līdzīgi notiek arī ar cilvēkiem: vīrieša ģenētiskais materiāls, nonākot sievietes organismā, maina tā iedzimtības aparātu. Taču, kā tas notiek, profesori nevarēja izskaidrot. Uz šo jautājumu atbildēja krievu zinātnieks, bioloģijas doktors Pjotrs Garjajevs, kas pētīja DNS uzbūvi. 1985. gadā grupa zinātnieku Garjajeva vadībā atklāja no tradicionālā zinātnes viedokļa neizskaidrojamu efektu. Sagraujot no šūnām izņemtos kodolus, zinātnieki pētīja DNS molekulas. Mērot to parametrus ar lāzera spektroskopijas metodi, viņi centās atklāt dzīvības programmēšanas noslēpumu: kā divi mikroskopiski sieviešu un vīriešu dzimumšūnu komplekti veido grandiozu bioloģisku sistēmu. Metodes būtība bija šāda: lāzera fotoni, ejot caur DNS šķīdumu, "ieraksta" informāciju par DNS vienkāršajām īpašībām – izmēru, masu, spēju sajaukties ar ūdeni, izdalīt skaņas. Pēc tam šīs īpašības spektru veidā tika attēlotas displejā. Reiz pēc kārtējā eksperimenta zinātnieki nejauši izmērīja "tukšas vietas" spektru (mēģeni, no kuras bija izskalots preparāts, kas saturēja DNS). Par lielu pārsteigumu, lāzera stars izkliedējās, it kā būtu sastapis neredzamu preparātu. Tukšās mēģenes spektri bija ļoti līdzīgi DNS spektriem! Tikai signāla līmenis bija zemāks. Nolēmuši, ka mēģene nav pavisam tīra, zinātnieki to nomainīja pret citu. Rezultāts bija nemainīgs. Lāzera stars sadūrās ar neredzamām struktūrām, kas saturēja informāciju par DNS molekulām. Lai pārliecinātos, ka nav notikusi kļūda, spektroskopa vieta, kur tiek liktas mēģenes, tika rūpīgi iztīrīta un tajā tika izpūsts slāpeklis. DNS raksturīgie spektri sāka izzust, taču pēc dažām minūtēm atjaunojās. Tie izrādījās neiznīcināmi. Šaubu nebija. Pēc DNS izņemšanas mēģenē paliek šo iedzimtību nosakošo molekulu fantoms. Taču interesantākais vēl bija priekšā. Kad zinātnieki mēģināja noskaidrot, cik ilgi DNS fantoms spēj dzīvot, viņi atklāja, ka ierīce to fiksēja 40 dienas. Šis laiks sakrīt ar reliģiskajiem priekšstatiem. Tieši pēc 40 dienām dvēsele pamet ķermeni, kuram blakus tā ir atradusies pēc nāves. Garjajevs uzskata, ka šāds fantoms ir mūžīgs tāpat kā dvēsele. Tieši tā eksistēšana ļauj izskaidrot telegonijas parādību. Kad pirmais vīrietis ievada sievietes organismā savus spermatozoīdus, viņš atstāj DNS fantomu – "viļņu autogrāfu", kas ierakstās viņas genomā. Šis ieraksts nav izdzēšams, jo ir izpildīts viļņu līmenī, un šī viļņu programma vēlāk veidos embrijus. Garjajeva hipotēze zināmā mērā izskaidro iedzimtības paradoksus, piemēram, melnādainu bērnu piedzimšanu uzticīgai sievai, kurai pirms laulībām bijis intīms sakars ar melnādainu vīrieti. Tiesa gan, ja vīrietis būs spēcīgāks par iepriekšējo sievietes partneri, viņa ģenētiskais materiāls "pārsitīs" priekšgājēju ielikto "viļņu autogrāfu".