Tie, kas interesējas par astronomiju, zina, ka kādreiz populārā fantastikas romāna Andromēdas miglājs nosaukums parādījies pavisam ne nejauši – grāmatas autoram, paleontologam Jefremovam bija zināms šis "miglainums", bet konkrētāk – galaktika tā sauktajā Andromēdas miglājā, Piena ceļam pati tuvākā lielā spirālveida galaktika. Tā atrodas "tikai" 2,5 miljonu gaismas gadu attālumā no Piena ceļa un kopā ar to un vēl ar galaktiku Trīsstūra zvaigznājā sastāda vismasīvāko pārstāvju trijnieku – tā saukto Vietējo galaktiku grupu, kuras vieno gravitācijas pievilkšanās spēks.

Lielākās no šā trijnieka ir Piena ceļš un Andromēdas miglājs, kas savulaik "cīnījās" par lielākās nosaukumu. Šī sacensība gan beigusies ar neizšķirtu. Pēdējie pētījumi rāda, ka mūsu galaktikā ir vairāk "tumšās vielas", kamēr Andromēdai ir vairāk zvaigžņu – ap triljonu, tātad 1000 miljardu, bet Piena ceļā "tikai" 200–400 miljardu.

Neizbēgamā tuvināšanās

Trīsstūra galaktika ir mazākā no abām, lai gan arī ļoti masīva, taču vieno tās ar pārējām ne tik daudz masa, cik cita kopēja un interesanta īpatnība – visas šīs trīs gigantiskās galaktikas satuvinās, tāpēc tām vajadzētu ar laiku noteikti sadurties. Pavisam nesen šis slēdziens tika apstiprināts ar stingru aprēķinu, ko veica Kembridžas astronomi Tomass Kokss un Avi Levs, ieskicējot arī fantastiski interesantu ainu gaidāmajai sadursmei. Lai gan, runājot par to, daudzi noteikti ir neizpratnē – kāda sadursme, ja nu jau 80 gadu visiem ir skaidrs, ka Visums izplešas, bet jau gandrīz 15 gadu daudziem ir zināms, ka tas izplešas paātrināti. Tāda izplatījuma "izblīšanas" rezultātā attālumam starp visiem objektiem, kas atrodas šajā izplatījumā, vajadzētu arvien palielināties. Un, novērojot galaktikas, kuras nesaista kopā gravitācijas spēki, tas arī ticis konstatēts.

Tā ka apgalvojums par sadursmi tiešām var radīt izbrīnu. Tādēļ, lai varētu izskaidrot šo lietu, jāielūkojas Visuma izplešanās problēmā dziļāk. Jāuzdod jautājums: kādā veidā šī izplešanās ietekmē citu citam pietiekami tuvus objektus – piemēram, starp atsevišķām galaktikām to sakopojumos, starp atsevišķām zvaigznēm tādās galaktikās un starp zvaigznēm un to planētām, kā mūsu Saules sistēmā? Un vēl nākas aizdomāties – kā atsaucas pretdarbojošies gravitācijas spēki starp objektiem šāda veida sistēmās?

Izplešanās notiek,

bet ne visur

Taču iemesli tādām pārdomām ir. Piemēram, mūsu Saules sistēma. Tā eksistē jau piecus miljardus gadu – laiks, pat pēc kosmiskajiem mēriem, ļoti liels (vairāk nekā trešdaļa no visa Visuma vecuma, un pa visu šo laiku nekādu jūtamu "Visuma uztūkšanas" pazīmju attiecībā uz attālumu starp planētām un Sauli nav konstatēts. Tātad – kaut kas šajā ziņā nav kārtībā. Iespējams, mazos attālumos un vēl ņemot vērā gravitācijas pretdarbību Visuma izplešanās kopumā neizpaužas nemaz tik stipri.

Šis jautājums jau sen interesēja pētniekus, un, meklējot atbildi uz to, pēdējo 70 gadu laikā tam veltīts vesels klāsts teorētisku darbu. Taču tikai 1998. gadā trim zinātniekiem izdevās diezgan stingri un precīzi izskaitļot šīs ietekmes lielumu Einšteina kopējās relativitātes teorijas ietvaros. Izrādījās, ka tiešām, kad ķermeņi atrodas tādos (pietiekami mazos) attālumos, ka tos var saistīt ar gravitācijas saitēm vienotā sistēmā, kā tas notiek jebkuras galaktikas gadījumā vai pat galaktiku sakopojumā, tad "Visuma uztūkšanas" ietekme ir krietni mazāka nekā gravitācijas spēku ietekme. Bet pavisam mazu attālumu gadījumā, kā, piemēram, mūsu Saules sistēmā, "uztūkšanas" loma ir vispār neievērojama: minēto trīs zinātnieku aprēķini noveda pie secinājuma, ka pa visiem 4,5 miljardiem gadu, kopš pastāv Saule un Zeme, to attālumam vajadzēja palielināties par vienu milimikrona simttūkstošo daļu.

Šāds atklājums, protams, nomierina – Visuma izplešanās kopumā praktiski neizpaužas uz atsevišķu galaktiku kustību to sakopojumu iekšienē, tāpēc var teikt, ka tā kustību nosaka tikai galaktiku savstarpējie pievilkšanās spēki. Ja tas ir tā, mēs pilnīgi droši varam teikt, ka mūsu Piena ceļš tuvinās Andromēdas galaktikai, tāpēc varam pieņemt, ka šī satuvināšanās galu galā novedīs pie šo divu kosmisko gigantu sadursmes. Tādējādi rodas pavisam cits jautājums – kad tas notiks un kā tas izskatīsies?

Satikšanās pēc miljardiem gadu

Kā parādījuši astronomiskie novērojumi, šīs divas galaktikas nesas viena otrai pretī ar ātrumu 120 kilometru sekundē. Pēc mūsu – Zemes – mērogiem tas ir milzīgs ātrums, kas vairāk nekā desmit reižu pārsniedz visu mūsu starpplanētu raķešu sasniegtos ātrumus. Bet pēc galaktikas mērogiem tā, protams, ir bruņrupuča gaita, un ar tādu ātrumu šo abu gigantu satikšanās nenotiks agrāk kā pēc diviem miljardiem gadu. Skaidrs, ka mēs šajā "pasākumā" nepiedalīsimies (kaut gan Saule acīmredzot sagaidīs). Bet šobrīd divi pētnieki Kokss un Levs ir parādījuši, ko mūsu spēcīgie datori, kurus papildina mūsu vēl varenākās zinātnieku smadzenes, var jau tagad izstāstīt ne tikai kad, bet arī kā šī satikšanās notiks. Tam ir nepieciešams "tikai" izskaitļot abu galaktiku kustību piecus miljardus gadu uz priekšu, bet – lai to izdarītu, vajag, kā izrādās, tikai uzbūvēt modeli no diviem miljoniem 600 tūkstoš punktiem (!), kas attēlo parastās un "tumšās" vielas izvietojumu abās sadurošajās galaktikās, un izskaitļot gigantiskā datorā iespējamo visu šo punktu pārvietošanos visu šo miljardu gadu laikā.

Iespaidīgais skats

Lūk, kā tas izskatās pēc Koksa un Leva aprēķiniem. Jau pēc diviem miljardiem gadu Piena ceļš un Andromēdas galaktika paies garām viena otrai tik tuvu, ka pievilkšanās izvilks no abām galaktikām garu gāzes un zvaigžņu asti. Iekšējā abu galaktiku struktūra arī tiks stipri izjaukta, taču kopumā tās paliks atsevišķas un sāks atrauties viena no otras. Tomēr gravitācija drīzumā palēninās šo atstumšanos un atkal liks tuvināties, tā ka vēl pēc pusotra miljarda gadiem tās atkal paies viena otrai blakus un stipri savainos viena otru. Pēc tam tās atkal atdalīsies, taču mazākā attālumā, un vēl pēc pusotra miljarda gadiem galu galā nonāks ciešā kontaktā.

Tas, protams, nelīdzināsies īstai sadursmei (kā tas notiek ar divām biljarda bumbiņām) – vienkārši abu galaktiku zvaigznes sāks sajaukties un gāzu mākoņi iekļūs cits citā, ko pavadīs gigantiski un iepriekš neparedzami fiziskie procesi. Protams, rezultātā no tā visa sāks veidoties jauna elipses formas supergalaktika, ko Kokss un Levs jau nosaukuši par Pienomēdu.

Tāda, lūk, aina. Taču mūs visvairāk interesē mūsu Saules liktenis. Tagad tā atrodas Piena ceļa "piepilsētā", aptuveni pusceļā no centra uz nomali, bet – kas ar to notiks pēc pieciem miljardiem gadu? Izrādās, pēc "titānu kaujas", ja varam ticēt aprēķiniem, Saule atradīsies daudz tālāk no Pienomēdas centra – gandrīz tās nomalē. Tomēr – izdzīvos un pat saglabās savas planētas. Ja kāds uz tām dzīvos, tad divu galaktiku tuvošanās procesā redzēs debesīs lielisku milzīgu un pat biedējošu zvaigžņu spirāli, tikai nav skaidrs, kura no galaktikām tā būs, jo ir 3% iespēju, ka mūsu Saule kopā ar savām planētām vienā no tuvošanās posmiem tiks pārvilkta uz Andromēdas galaktiku. Skaidrs, ka visi šie secinājumi nav pilnīgi precīzi. Lieta tāda, ka Andromēdai bez ātruma, kas ir vērsts uz mums, ir arī blakus ātrums, kuru cer izmērīt tikai 2011. gadā, kad šim nolūkam kosmosā tiks nosūtīts speciāls pavadonis Gaija. Nav pilnīgi skaidrs arī parastās un "tumšās" vielas izvietojums abās galaktikās, bet tas taču arī ietilpst aprēķinos. Tā ka ainas detaļas var vēl mainīties. Taču galvenais notiks "kā pēc aprēķiniem", tā ka skats katrā gadījumā būs aizraujošs – pārspējot jebkuru fantastiku.

Pēc ārzemju preses materiāliem