Par to varēja pārliecināties jau tajā pašā pavasarī, kad tika novērota unikāla parādība - komētas 73pSchwassmann-Wachmann kodola sabrukšana. Šo dinamisko procesu novēroja tikai 10 pasaules observatorijās, turklāt ar teleskopiem, kuru spoguļu diametri ir ievērojami lielāki nekā Baldones Šmitam.

1.att. Komētas 73pSchwassmann-Wachmann attēli 2006. gada 3. un 11.maijā - autori Arturs Barzdis un Ilgmārs Eglītis. Uz abiem attēliem pa labi un nedaudz uz leju skaidri redzami no komētas atlūzušie kodola gabali. Kreisais attēls iegūts, summējot divas blakus ekspozīcijas vienā naktī, savietojot komētas kodolu, tāpēc zvaigžņu attēli dubultojas. Visas detaļas, kuras nedubultojas, attiecas uz komētu. Attēls pa labi iegūts, gidējot ekspozīcijas laikā pēc komētas kodola, tāpēc zvaigžņu attēli veido svītriņas. Visas detaļas, kuras nav kā svītriņas, attiecas uz komētu. Ap stipri pārgaismotajām detaļām veidojas gaišāks oreols, šis efekts ir līdzīgs tam, kas pazīstams fotogrāfijā kā solarizācija.

Pēc vasaras gaišajām naktīm 2006. gada rudenī Astrofizikas observatorijā (AO) turpinājās darbi klasiskajā virzienā - auksto zvaigžņu īpašību pētījumos. 2006. gada rudens un 2007. gada pavasara novērojumi atnesa jaunus panākumus. Pēc vairāk nekā divdesmit gadu pārtraukuma Astrofizikas observatorijā atkal tika atklātas 39 jaunas oglekļa zvaigznes. Tās piebiedrojās 318 agrāk atklātajām šīs apakšgrupas zvaigznēm, kuru atmosfērās novēro oglekļa savienojumu molekulas. Šīs pašas zvaigznes savā evolūcijas procesā bagātina kosmisko telpu ar šo dzīvībai tik nozīmīgo ķīmisko elementu.

Visbeidzot Šmita teleskops ir parādījis savas spējas pavisam jaunā pētniecības virzienā. No 2007.gada rudens līdz 2008.gada martam, ar pārtraukumiem gan ļoti slikto laika apstākļu, gan citu novērošanas programmu realizēšanas nepieciešamības dēļ, tika novērota mazo planētu josla, kura atrodas starp Marsa un Jupitera orbītām.

Un atkal panākums - 2008.gada janvāra un februāra novērojumi ļāva atklāt deviņus jaunus asteroīdus. Turklāt divi no tiem tika novēroti atkārtoti - pēc lielāka laika intervāla, kas ļāva mums būt ne tikai atklājējiem, bet arī pamatatklājējiem (principal investigator). Šāds iedalījums ir pieņemts mazo Saules sistēmas objektu pētnieku sabiedrībā - Hārvarda universitātes Smitsonas observatorijā ASV, kura savāc visas pasaules mazo planētu un asteroīdu novērojumu datus. Atkārtoti asteroīdu novērojumi ļauj precizēt to orbītas, līdz ar to asteroīdi kļūst vienmēr atrodami starp citiem debess ķermeņiem. Asteroīdi parasti tiek atklāti tad, kad to orbītas ir vistuvāk Zemei, kā tas redzams shēmā. Tad Zeme, kura ir ātrāka savā kustībā pa orbītu, attālinās no tiem. Pēc desmit līdz divdesmit dienām asteroīdus vēl izdodas atkārtoti novērot. Pēc tam tie kļūst par vājiem novērošanai un pazūd uz 2-5 gadiem atkarībā no orbītas formas. Vienreiz novērotie tiek pazaudēti un vēlāk atklāti kā jauni objekti, turpretī tie, kuriem ir jau noteiktas orbītas, tiek reģistrēti atkārtoti, tad tiem piešķir asteroīda numuru un dod vārdu. Tā notiks arī ar mūsu deviņiem atklātajiem 1 līdz 2 kilometru lielajiem ap 21. zvaigžņlieluma objektiem. Pieci no tiem pazudīs starp vairākiem desmitiem tūkstošu astreroīdu, kuri klīst pa savām orbītām ap Sauli rajonā starp Marsa un Jupitera orbītām, bet četri tabulā minētie asteroīdi nākamajā Zemei tuvošanās laikā tiks numurēti un nosaukti vārdā.

Tabulā parādīti četru asteroīdu raksturlielumi, kuri tika ne tikai atklāti, bet arī to orbītas tika noteiktas Astrofizikas observatorijā.

Diviem tiks dots latvisks nosaukums, pārējie divi saņems lietuviskus vārdus pēc sadarbības līguma noteikumiem, jo Lietuvas Universitātes Teorētiskās fizikas un astronomijas institūta darbinieks Kazimiers Černis cieši sadarbojas ar Astrofizikas observatoriju, palīdzot asteroīdu orbītu aprēķinos. Interesanta ir pirmā tabulā minētā asteroīda 2008 AU101 novērošanas vēsture. Pamatojoties uz AO vairākkārtējiem novērojumu datiem, kuri tika papildināti ar Arizonas observatorijas novērojumiem, tika iegūta pietiekami precīza orbīta, lai AO varētu pretendēt uz pamatatklājējas statusu.

5.att. Iespējamo asteroīdu attēls. Uz tā uzkopēta elektroniskā vēstule, ar kuru Hārvarda universitātes Smitsona observatorija paziņo par 5. janvārī AO atklātajiem asteroīdiem. Vēlāk šie dati tiek publicēti MPC Mazo planētu cirkulārā.

Otrajā kolonā parādās asteroīda pagaidu nosaukums - pēc gada esošais pirmais burts ir atšifrējams - tas norāda atklāšanas mēnesi. A - janvāra pirmā puse. Janvāra otrai pusei pienāktos burts B, utt. Kopā 12 mēnešiem tātad pirmie 24 latīņu alfabēta burti.

Tālākie burti un cipari jau tiek piešķirti Smitsona observatorijā pēc noteiktas shēmas, kura atvieglo datu identifikāciju observatorijas datu bāzē, bet ir pietiekami sarežģīta, lai to neskaidrotu tuvāk.

Orbītas aprēķinu dati vienmēr tiek salīdzināti ar jau agrāk Smitsona observatorijas datu bāzē ievadītajiem novērojumiem. Atklājās, ka šis asteroīds jau divreiz ir atklāts 2001. un 2003. gadā. Tomēr atkārtotu novērojumu trūkuma dēļ to orbītas netika tolaik iegūtas un tas tika nozaudēts, līdz AO to atklāja 2008.gadā trešo reizi. Šoreiz orbīta ir fiksēta un, pateicoties agrākajiem novērojumiem, šis asteroīds tiks pie nosaukuma pirmais. Varam jau sākt domāt par jaunā asteroīda vārdu un pamatojumu angļu valodā tā nosaukumam. Pēdējo nepieciešams nosūtīt attiecīgai Starptautiskās astronomu savienības komisijai, kura regulē nosaukumu piešķiršanu astronomiskajiem objektiem. Tagad, kad kosmisko lidojumu attīstība ir sasniegusi to robežu, kad Zemes kosmiskie aparāti var sasniegt debess objektus arī asteroīdu joslā, šo debess ķermeņu novērojumi ir kļuvuši ļoti būtiski ne tikai kā astronomijas teorijas par Saules sistēmas uzbūvi virzītājs, bet ar tīri praktisku nozīmi.

Astronomijas institūta teorētiskie aprēķini, kuri tika prezentēti astronomu sanāksmē Kanberā, Austrālijā, 2006. gada oktobrī, parādīja, ka 6-8 tonnu smaga raķete pat bez sprāgstvielu lietojuma frontālā triecienā spēj izmanīt puskilometra liela asteroīda, kurš draud trāpīt Zemei, orbītu pietiekami, gadījumā, ja tas atrastos pusceļā no asteroīdu joslas, lai tas savā lidojumā Zemi vairs neskartu. Šāda lieluma asteroīda trieciens, iespējams, savulaik izraisīja dinozauru bojāeju. Uz Zemes redzamo lielo krāteru vecums norāda, ka minētā lieluma asteroīdi krīt ne biežāk kā reizi 10 000 - 40 000 gadu, tāpēc panikai pašlaik, protams, nav vietas.

Tomēr, no otras puses, liela asteroīda nokrišana ir visai reāls notikums, atceroties 2003.gada 27.septembrī atklāto asteroīdu, kurš bija palidojis Zemei garām tikai 78 000 km attālumā, - to konstatēja astronomi, kad tas jau sāka attālināties no mums. Kamēr šāda katastrofa bija ar nenovēršamības statusu, par to runāt nebija iemesla, ja nu vienīgi, lai paziņotu kārtējo sensāciju. Tomēr tagad, kad procesu varam reāli iespaidot, situācija ir mainījusies - uz viena svaru kausa ir likti tie līdzekļi, kuri nepieciešami visu Zemei bīstamo asteroīdu apzināšanai, bet uz otra svaru kausa ne vairāk ne mazāk kā visas mūsu civilizācijas pastāvēšana. Iespējams, izskatās ambiciozi, bet situācija ir ļoti līdzīga - varbūt ne tik daudz ekonomiskajā jomā, bet psiholoģiskajā plāksnē gan - sociālajam nodoklim. Kamēr jauns, maksāt nepavisam negribas, bet, kad pienāk pensijas laiks, tad ir gan pensijai nozīme.

Ar asteroīdiem ir daudz nopietnāk: kad pienāks lielais brīdis, nebūs vairs nekādas nozīmes nekam, būs svarīgi tikai tas, vai mēs to laicīgi zināsim vai ne. Nāk prātā analoģija ar Šekspīra "būt vai nebūt - tāds ir jautājums". Laikam jau, apzinoties jautājuma nopietnību pasaules mērogā, divu projektu ietvaros NEO (Near Earth Objects) un SPACEGUARD jau notiek asteroīdu pētījumi.

ASV plāno uzcelt Havaju salās 4 lielus teleskopus (PANSTARS) asteroīdu novērošanai, kas samazinās laiku no asteroīda atklāšanas līdz orbītas galīgai noteikšanai no 2 (5) gadiem līdz 3 mēnešiem, bet tā ir nākotne, turklāt mani pārsteidz piebilde "ja tiks realizēts šis dāgais projekts". Cik relatīvi maz uzmanības ir veltīts šim pētījumam, parāda fakts, ka pēc pasaules mērogiem ar vidēja izmēra teleskopu trīs Latvijas astronomi nepilna pusgada laikā ļoti sliktos meteoapstākļos ir atklājuši sešus jaunus asteroīdus. Man personīgi paliek diezgan neomulīgi par Zemes cilvēku noziedzīgo vieglprātību. Cilvēks tomēr ir un paliek tikai cilvēks un mācās tikai no savām kļūdām. Viņu nebiedē pat nenovēršamība, ka šajā gadījumā kļūdu vairs nebūs kam labot!

LU Astronomijas institūta Astrofizikas observatorijas un projekta vadītājs Dr. fiz. Ilgmārs Eglītis