Vorikas un Ķīles universitāšu astrofiziķi ir atraduši divus Zemes izmēra objektus, kuru atmosfēras ir bagātas ar skābekli. Viens no objektiem atrodas 220, bet otrs - 400 gaismas gadu attālumā.
Zemes izmēra objekti ar skābekli atmosfērā (10)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ja arī jums ir zināms ātrāks ceļošanas veids un jau rīt jūs varētu būt jaunajās mājvietās, tad nesteidzieties, jo šie objekti ir zvaigznes - divi neparasti baltie punduri. SDSS 1102+2054 atrodas 220 gaismas gadu attālumā, bet SDSS 0922+2928 - 400 gaismas gadu attālumā no Zemes.
Teorētiskie modeļi liecina, ka masīvas zvaigznes, kuru masa 7-10 reizes pārsniedz Saules masu savas dzīves laikā patērē visu ūdeņradi, hēliju un oglekli, noslēdzot savu dzīvi kā ar skābekli bagāts baltais punduris vai kļūst par supernovu un kolapsē par neitronu zvaigzni. Šādu skābekļa balto punduru atradums apstiprinātu teorētisko modeļu pareizību.
Par nelaimi, lielāko daļu balto punduru ieskauj ūdeņraža un/vai hēlija apvalks, kas ir pietiekami biezs, lai neļautu apskatīt kodolu tiešā veidā. Kad šis apvalks tiek zaudēts, astrofiziķi varētu konstatēt, ka pundurim raksturīga augsta skābekļa koncentrācija.
Apstrādājot SDSS (Slouna digitālās debesu izpētes projekts) datus, astrofiziķiem beidzot ir izdevies atrast veselus divus baltos pundurus, kuru atmosfēra ir bagāta ar skābekli.
"Skābekļa daudzums uz pundura virsmas liecina, ka mēs novērojam atsegtus skābekļa-neona kodolus, un ka tie, visticamāk, ir cēlušie no vismasīvākajām šīs klases cilmes zvaigznēm," pastāstīja projekta vadītājs, astrofiziķis Boriss Gēnsike no Vorikas universitātes.
Lielākā daļa modeļu, kuros tiek radīti šāda tipa baltie punduri ar skābekļa un neona kodoliem, paredz, ka tos sedz pietiekami biezs, ar oglekli bagāts slānis, kas neļauj skābeklim pacelties uz augšu. Tomēr ir izdevies atrast sakarību starp cilmes zvaigznes masu un šī slāņa biezumu. Jo zvaigzne ir masīvāka un tuvāka augšējai iespējamajai robežai, kad tā vēl var pārvērsties par balto punduri, jo plānāka ir šī oglekļa kārtiņa.
Iespējams, ka punduri SDSS 0922+2928 un SDSS 1102+2054 ir cēlušies no vismasīvākajām šīs klases zvaigznēm un paši varētu būt pietiekami masīvi. Šobrīd gan nav pietiekami daudz datu, lai noteiktu konkrētu punduru masu.