Vai tiešām ir iespējams, ka Saule, kas atrodas aptuveni 150 miljonu kilometru attālumā, var ietekmēt radioaktīvos elementus uz Zemes? Stenfordas un Purdjē universitātes zinātnieki domā, ka tā ir, bet viņu piedāvātais skaidrojums paver ceļu jauniem noslēpumiem.

Pastāv pat iespēja, ka šo efektu rada kāda līdz šim neatklāta daļiņa, kuru izstaro Saule.

"Tas būtu kaut kas ievērojams," pastāstīja fizikas profesors Pīters Staroks no Stenfordas universitātes.

Radioaktīvo materiālu sabrukšanas ātrums tiek uzskatīts par nemainīgu, katram elementam specifisku vērtību, uz kuru paļaujas antropologi, izvērtējot senu artefaktu vecumu, un ārsti, lai noteiktu precīzu staru terapijas devu.

Šo teoriju pavisam neparastā veidā pārbaudīja Purdjē universitātes zinātnieki, kuri tobrīd bija vairāk ieinteresēti gadījuma skaitļos, nevis radioaktīvo elementu sabrukšanā.

Fizikas profesors Ēfraims Fišbahs pētīja dažu radioaktīvo izotopu sabrukšanas ātrumu, lai noteiktu, vai tos varētu izmantot gadījuma skaitļu ģenerēšanai, kurā netiktu izmantota cilvēka ievadīta vērtība. Zinātniskajos aprēķinos bieži vien tiek izmantotas garas gadījumu skaitļu virknes, bet tās ir grūti izveidot, jo skaitļu ģenerēšanas process atstāj būtisku ietekmi uz iznākumu.

Tātad, ja mēs apskatām radioaktīvā cēzija-137 gabalu, tad tā sabrukšanas ātrums kopumā ir vienmērīgs, bet individuāli atomi sabrūk neparedzamā, gadījuma skaitļu kārtībā. Netālu novietota Geigera skaitītāja tikšķus varētu izmantot gadījuma skaitļu ģenerēšanai.

Kad zinātnieki analizēja specifisku izotopu publicētos sabrukšanas ātrumus, viņi atklāja, ka pastāv diezgan vērā ņemamas nesaskaņas, kas ir dīvaini konstantām vērtībām.

Pārbaudot Brūkheivenas nacionālās laboratorijas un Vācijas Federālā fizikas un tehnikas institūta datus par silīcija-32 un rādija-226 sabrukšanas ātruma novērojumiem ilgākā periodā, viņi atklāja kaut ko vēl dīvaināku - ziemā sabrukšanas ātrums bija nedaudz ātrāks nekā vasarā.

Vai šīs svārstības ir kaut kas reāls, vai arī tā ir instrumentu neprecizitāte, kuru izraisa gadalaiku maiņa?

"Visi domāja, ka tas ir saistīts ar aparatūras kļūdu, jo mēs esam pieraduši uzskatīt, ka sabrukšanas ātrums ir konstants," teica Staroks.

2006. gada 13. decembrī "ierunājās" Saule. Pēc uzliesmojuma spēcīga daļiņu un starojuma straume plūda Zemes virzienā. Purdjē kodolinženieris Džere Dženkins tobrīd mērīja mangāna-54 sabrukšanas ātrumu. Tas ir īslaicīgi dzīvojošs izotops, kas tiek izmantots diagnostikā medicīnā. Dženkins pamanīja, ka sabrukšanas ātrums nedaudz samazinājās. Šis dīvainais process sākās aptuveni pusotru dienu pirms uzliesmojuma.

Ja šī šķietamā saistība izrādīsies pareiza, tas varētu būt jauns veids, kā prognozēt uzliesmojumus uz Saules, kas ļautu laikus rīkoties, lai pasargātu mākslīgos pavadoņus, elektrotīklus uz Zemes un astronautus kosmosā.

Dženkins šīs izmaiņas sabrukšanas ātrumā pamanīja pusnaktī. Tas nozīmē, ka kaut kas, kas radies uz Saules, bija izlidojis cauri Zemei, lai sasniegtu uztvērējus. Ko gan uzliesmojums tādu varēja izsūtīt cauri Zemei, pirms tas bija sācies?

Dženkins un Fišbahs pieļauj, ka šīs izmaiņas ir radījušas Saules neitrīno daļiņas, kurām ir niecīga masa, kuras pārvietojas ar gaismas ātrumam tuvu ātrumu, kā arī tās praktiski neiedarbojas ar matēriju.

Zinātnieki ir pierādījuši, ka sabrukšanas ātruma svārstības nav saistītas ar eksperimentos izmantoto aparatūru. Tas vēl vairāk nostiprināja pārliecību, ka īstais vaininieks ir neitrīno daļiņas. Interesanti, ka šīs svārstības ir saistītas ar Zemes atrašanās vietu orbītā ap Sauli.

Ir skaidri redzama saistība ar Sauli, bet tā vēl ir jāpierāda. Pīters Staroks devās uz Nacionālo Saules observatoriju Arizonā. Staroks zināja, ka neitrīno daudzums mainās, Saulei rotējot ap savu asi. Attiecīgi bija jānosaka, vai radioaktīvo elementu sabrukšanas svārstības uz Zemes ir saistītas ar Saules griešanos.

Vēlreiz izanalizējot Brūkheivenas laboratorijas datus, zinātnieki pamanīja 33 dienu ciklu. Tas bija pārsteigums, jo uz Saules ir novērots aptuveni 28 dienas ilgstošs cikls.

Kāds ir izskaidrojums šai novirzei? Visticamāk, ka Saules kodols, kurā rodas neitrīno daļiņas, griežas nedaudz lēnāk nekā virsma, kuru mēs varam novērot.

"Tas nešķiet pats par sevi saprotams, bet izskatās, ka kodols griežas nedaudz lēnāk nekā pārējā Saules daļa," teica Staroks.

Visi pierādījumi norāda uz to, ka Saule "sazinās" ar radioaktīvajiem izotopiem uz Zemes. Tomēr šajā procesā ir viens ļoti liels noslēpums. Neviens nezina, kā neitrīno mijiedarbojas ar radioaktīvajiem materiāliem, lai mainītu to sabrukšanas ātrumu.

"Tas nav saprotams, izmantojot tradicionālos pieņēmumus," teica Fišbahs.

"Iznāk, ka kaut kas, kas nereaģē praktiski ne ar ko, mijiedarbojas ar kaut ko un izmaina to, ko nevar izmainīt," piebilda Dženkins.

"Tas ir efekts, kuru neviens nesaprot," piekrita Staroks. "Teorētiķi vaicā - kas notiek? Bet uz šādu procesu norāda pierādījumi. Tas ir izaicinājums fiziķiem."

Ja noslēpumainā daļiņa nav neitrīno...

"Tad tam jābūt kaut kam, ko mēs nezinām, daļiņai, kuru izstaro Saule un kura izraisa šādu efektu. Tas būtu vēl iespaidīgāk," Staroks paziņoja.