Kādreiz latvietis Pauls Irbins tikai sapņoja par dzīvi uz Marsa. Pirms dažām dienām kļuva zināms, ka viņa sapnis var kļūt par realitāti: Irbins ir viens no pretendentiem, kuri varētu uz visiem laikiem pamest Zemi un pārcelties dzīvot uz Marsa. Irbins intervijā portālam TVNET akcentē, ka viņa pieteikšanās projektam nav avantūra.
Irbins stāsta, ka lēmums par pieteikšanos starptautiskajā bezpeļņas projektā «Mars One» bijis pārdomāts.
Lai gan no malas varētu šķist, ka vīrietis meties trakā un nepārdomātā avantūrā, tā nav. Uz šādu lēmumu viņš virzījies lēnām, bet mērķtiecīgi.
Jau sen interesējas par kosmosu
Kad izsludināta brīvprātīgo pieteikšanās projektam, kas paredz uz Marsa veidot pastāvīgu cilvēku apmetni bez atgriešanās iespējām uz Zemi, vīrietim bijusi ļoti liela interese.
Viņš jau kopš bērnības interesējies par kosmosu. Ar to saistīta arī viņa ikdiena. Piemēram, Irbins Latvijā izveidojis trīs bērnu zinātnes centrus.
Viņš kosmosa industriju uzskata par interesantu un perspektīvu arī no biznesa viedokļa. Tajā varētu attīstīties un izpausties arī Latvijas uzņēmēji.
Lēmums pieteikties lidojumam uz Marsu nebija spontāns.
Tas pieņemts, apkopojot emocionālos, loģiskos, filosofiskos, racionālos un citus aspektus. Taču sirdsbalss uzvarējusi, un gandrīz pēdējā dienā pieteikums iesniegts.
Irbins atzīst, ka pagaidām ģimenē viņa lēmumu uztver ar humoru, jo iespēja, ka tieši latvietis būs to cilvēku pulciņā, kuri patiešām dosies uz Marsu, ir ļoti niecīga. Lai tā notiktu, viņam sevi jāpierāda vairāk nekā 1000 pretendentu vidū.
Tā kā lidotājus atlasīs tādā kā realitātes šovā, kam jāpiesaista reklāmdevēji un to līdzekļi, Irbins domā, ka, visticamāk, uzvarēs pretendenti no lielajām un bagātajām valstīm. Nākamajā atlases kārtā starp 1058 kandidātiem ir arī pa diviem lietuviešiem un igauņiem.
Latvietis vērtē, ka nākamajā kārtā viņš iekļuvis, jo ar savu pieteikumu un līdzšinējo darbošanos varētu būt pierādījis, ka viņu ne tikai interesē kosmoss un viņš grib šajā jomā darboties, bet ir arī uz to spējīgs, organizējot daudzas lietas pats. Bez viņa pirmajā atlases kārtā piedalījās vēl seši latvieši.
Ja izvēlēsies mani, būšu pagodināts un laimīgs.
Ja tā tiešām notiks, ar ģimeni gaidāmas atsevišķas un nopietnas sarunas.
Irbins atgādina, ka nav vienīgais pozitīvā ziņā trakais latvietis. «Jau kādreiz latviešu puikas darīja trakas lietas, piemēram, brauca uz Tobago, nezinot, vai atgriezīsies.»
Uzskatu, ka cilvēkam ir jāseko sirdsbalsij.
«Nevar zināt, vai es vairāk dodu savai ģimenei, bērniem un mazbērniem, paliekot šeit vai aizbraucot!» saka Cēsīs dzīvojošais vīrietis un norāda, ka ir apzināti varianti, kā ģimene varētu normāli dzīvot arī bez viņa, piemēram, ar draugu un paziņu atbalstu. «Latvieši ir dzīvojuši un izdzīvojuši vēl sliktākos apstākļos.»
Arī dēlos rada interesi par kosmosu
Irbina ģimenē aug divi puikas. Vecākajam ir gandrīz pieci gadi, bet jaunākajam ir divarpus gadi. Kā puikas uztver tēta aizraušanos?
Vīrietis atbild ar smiekliem un salīdzinājumu: «Mūziķu ģimenē aug mūziķi, dakteru ģimenē - dakteri, bet kosmonautu ģimenē - kosmonauti.» Dēliņi audzināti kosmosa garā, piemēram, vairums viņu spēļu un rotaļu saistītas ar kosmosa tēmām.
Viens no pirmajiem abu dēlu vārdiem bija raķeķe.
«Domāju, ka puikas vēl nopietni neapzinās manu lēmumu, bet domāju, ka nākotnē kosmosa tehnoloģijas attīstīsies tik strauji, ka pēc 20-25 gadiem puikas varēs atbraukt mani apciemot uz Marsa,» Irbins spriež un norāda, ka, visticamāk, pirmie lidojumi arī notiks pēc 15-20 gadiem.
Lai gan plānots, ka pirmā misija zemi atstās jau pēc aptuveni 10 gadiem, projektā vēl ir daudz veicamu uzlabojumu un izaicinājumu, piemēram, tehniskie un finansiālie. Iespējams, tas sadarbosies ar Krieviju un Ķīnu, kam ir vairāk naudas.
Tagadējais plāns paredz, ka vairākus nākamos gadus notiks potenciālo kosmonautu sagatavošana. Tam vajadzīgs ilgāks laiks, un tas jādara pakāpeniski, nopietni un no dažādiem aspektiem.
Irbins norāda, ka ar savu piedalīšanos šajā projektā var veicināt Latvijas sabiedrības, it īpaši jauniešu interesi par kosmosu un ar to saistītajām tehnoloģijām. Uz to vērsti arī līdzšinējie projekti, ko cēsnieks organizējis.
Es gribu darīt lietas, kam ticu un redzu jēgu.
Irbins akcentē, ka viņa galvenais mērķis nav nauda, kas kļuvusi par daudzu cilvēku dzinējspēku un motivāciju. Viņš pārliecinājies - ja ir laba ideja un degsme to īstenot, ap to pulcējas gan vajadzīgie cilvēki, gan finanses.
Arī viņa piedalīšanās Marsa izpētes projektā notiktu bez atlīdzības.
Iecerēts, ka pirmajā misijā uz Marsu dotos četri cilvēki, bet nākamo gadu laikā uz šīs planētas varētu izveidoties pat 40 cilvēku liela apmetne. Kosmosā varētu lidot ne tikai vīrieši, bet arī dāmas. To vidū gan nebūšot Irbina sieva, jo viņa nevēloties lidot uz Marsu, viņai esot citi vaļasprieki un ne tik liela interese par kosmosu.
Sarunas noslēgumā Irbins pārfrāzē savulaik izteikto Krišjāņa Valdemāra aicinājumu: «Brauciet, latvji, jūriņā!» Cēsnieka gadījumā tas skan: «Brauciet, latvji, kosmosā!»
Viņš velk paralēles starp abiem aicinājumiem. Tolaik izteiktais pamudinājums arī nozīmējis daudz nezināmā, bīstamā un izaicinošā. Tāpat mūsdienās esot ar lidojumiem kosmosā.
Jau toreiz secināts, ka latviešu viensētas atstāšana un došanās plašajā pasaulē bijusi ļoti vajadzīga. Lai gan tā var šķist traka un vieglprātīga ideja,
atstājot sava komforta zonu, var piedzīvot daudz interesanta un vajadzīga.
Tieši tāpēc viņš mudina bērnus un jauniešus iesaistīties kosmosa izpētē, tā attīstot interesi, vēlmi un talantus, nevis iekalt formulas un apmierināties ar jaunākajiem viedtālruņiem vai planšetēm.
Labāk un vērtīgāk, ja cilvēkiem izdodas pašiem radīt un attīstīt kaut ko savu, paplašinot savu spēju un iespēju robežas.
