Melnie caurumi ir visneparastākie objekti kosmosā, kuriem piemīt milzīga gravitācija. Tiem, kas nonāk melno caurumu ietekmes zonā, ir niecīgas izredzes pārciest šo tikšanos un aizbēgt ar puslīdz «veselu ādu». Lai arī bēgšana šķiet praktiski neiespējama, kādai zvaigznei tas ir izdevies, zaudējot daļu savas masas.
Lielākā daļa cilvēku uzskata, ka melnie caurumi aprij visu, kas nonāk to tuvumā, sākot ar kosmosa kuģiem un planētām, beidzot ar zvaigznēm un pat veselām galaktikām. Nav šaubu, ka šo objektu gravitācija tiešām ir iespaidīga, bet, kamēr objekts nav nonācis aiz notikumu horizonta, pastāv iespēja aizbēgt no neredzamā briesmoņa.
Šādu zvaigznes bēgšanu astronomi novēroja aptuveni 650 miljonus gaismas gadu tālā galaktikā, kur zvaigznei izdevās atrauties no melnā cauruma, zaudējot tikai nelielu daļu savas masas. Galaktika atrodas Lielā Lāča zvaigznājā.
Protams, pašu zvaigzni astronomi no Ohaijo universitātes neredzēja. ASAS-SN projekta ietvaros izdevās novērot uzliesmojumu, kad melnais caurums aprija no zvaigznes atrauto materiālu.
Zvaigzne un melnais caurums atrodas ārpus Laniakeas superkopas, kurā atrodas arī Piena Ceļš. Ja mēs pieņemam, ka Laniakea ir mūsu galaktiku pilsēta, tad šis notikums tika novērots piepilsētā. Kad zvaigzne, kas riņķo ap melno caurumu, pielido tam pārāk tuvu, paisuma spēki var saraut zvaigzni gabalos. Kad zvaigznes matērija sāk krist melnajā caurumā, no akrēcijas diska iekšējiem reģioniem novēro mīkstos rentgenstarus un ultravioleto starojumu. Zvaigznes atliekas mijiedarbojas ar šo starojumu un daļu no tā izstaro redzamās gaismas veidā.
ASAS-SN ir automatizēta debesu izpētes programma, kuras ietvaros tiek meklētas pārnovas. Līdz šim ir izdevies pamanīt vairāk nekā 60 spožas un salīdzinoši tuvas pārnovas. Viens no projekta papildu uzdevumiem ir fiksēt gadījumus, kad melnais caurums mijiedarbojas ar zvaigzni, lai noskaidrotu, cik bieži šādi notikumi ir vērojami tuvējā Visumā. Kristofs Staneks un viņa kolēģi no Ohaio universitātes bija pārsteigti, kad 2014. gada janvārī, tikai dažus mēnešus pēc tam, kad ASAS-SN četri teleskopi sāka vākt datus, izdevās pamanīt pirmo šāda tipa notikumu. Tas liek domāt, ka supermasīvie melnie caurumi ar zvaigznēm satiekas daudz biežāk, nekā agrāk tika uzskatīts.
«Mēs atradām vienu tikko pēc tikšanās,» teica Staneks. «Ņemot vērā šo faktu, mēs uzdrošināmies domāt, ka šie notikumi ir sastopami biežāk. Protams, varbūt mums paveicās, bet, ja tas notiek atkārtoti, tas nozīmē, ka jūs kaut ko darāt pareizi. Iespējams, ka šie notikumi tiešām ir sastopami biežāk, nekā tika gaidīts, kas nozīmē, ka mums vajadzētu pamanīt vairāk šos fenomenus tuvākajā laikā.»
2014. gada 25. janvārī tika novērots uzliesmojums starp zvaigznēm Alula Borealis un Praecipua. Novērojumu vadītājs Tomass Holoiens piešķīra tam numuru ASASSN-14ae, jo uzskatīja, ka tā ir pārnova, kas izskatās savādi. Novērotā gaismas līkne liecināja par citu notikumu, kas izrādījās supermasīva melnā cauruma paisuma spēku mijiedarbība ar garām lidojošu zvaigzni.
Novērojumi tika turpināti ar vairākiem citiem teleskopiem, tai skaitā ar Lielo Binokulāro un Swift teleskopu. Izmantojot Slouna Digitālās debesu izpētes arhīva datus, astronomi identificēja galaktiku, kurā notika zvaigznes un melnā cauruma tikšanās. Tā izrādījās aptuveni 650 miljonus gaismas gadu tālā SDSS J110840.11.
Ņemot vērā notikumā izdalīto enerģijas daudzumu, zinātnieki aprēķināja, ka melnajam caurumam tika pavisam neliela daļa no zvaigznes - aptuveni tūkstošdaļa no Saules masas.
Pētījuma līdzautors, astronomijas profesors Kristofers Kohaneks bija viens no pirmajiem ekspertiem, kas pirms 25 gadiem izveidoja paisuma spēku radītu zvaigznes saraušanas modeli. Kopš tā laika ir reģistrēti tikai daži šādi gadījumi. Neviens īsti nezina, cik nozīmīgi ir šie notikumi melno caurumu evolūcijā.
Tiek uzskatīts, ka visu zvaigzni melnie caurumi apēd salīdzinošo reti - varbūt reizi 10 000 līdz 100 000 gados. Cik bieži melnais caurums «nokož» gabaliņu no zvaigznes? Tas joprojām ir neatbildēts jautājums.
Ir cerības, ka ASAS-SN varētu palīdzēt rast atbildi. Pētījumā tiek izmantoti četri 15 centimetru teleskopi, kas atrodas Havaju salās, un divi Čīlē, kas ļauj par salīdzinoši nelielām izmaksām veikt plašus un detalizētus tuvā Visuma pētījumus. ASAS-SN ir sevi pilnībā pierādījis. Aptuveni puse no visām spožajām, tuvākajām pārnovām, kuras atklātas pēc 2014. gada maija, ir pamanītas tieši šā projekta ietvaros.
«Tas ir kā lasīt vietējo laikrakstu. Jūs gribat zināt, ko dara kaimiņi,» paskaidroja Staneks.