Viena no vadošajām Zemes izcelsmes hipotēzēm vēsta, ka pēc izveidošanās pirms aptuveni 4,6 miljardiem gadu mūsu planēta ir bijusi tik karsta, ka ūdens, kas tur varēja atrasties, iztvaikoja. Toties mūsdienās ir acīm redzams, ka ūdens uz Zemes ir visai daudz. Aptuveni 2/3 virsmas klāj šis dzīvības šķidrums. No kurienes tad tas radies? Kā tas nokļuvis uz Zemes?
Viens no ļoti loģiskiem avotiem šķiet komētas, jo tajās ir daudz ūdens. Tāpēc komētas tiek aktīvi pētītas, lai rastu skaidrību šajā jautājumā. Eiropas Kosmosa aģentūras (EKA) misija Rosetta nav izņēmums. Čurjumova-Gerasimenko (67P) komētas ūdens izpēte ir viens no šīs misijas pamatuzdevumiem. Izrādās, ka Rosetta komētas ūdens būtiski atšķiras no tā, kas atrodams uz Zemes. Kā jau nojaušat, šis atradums nepalīdz atbildēt uz jautājumu - «no kurienes radies ūdens uz Zemes».
Ūdens izcelsmes noteikšanai izmanto deitērija un normālā ūdeņraža proporcijas. Deitērijs ir ūdeņradis, kuram ir papildu neitrons. Šīs attiecības ir svarīgs indikators, jo teorētiskās simulācijas liecina, ka deitērija un normālā ūdeņraža daudzums mainās atkarībā no attāluma no Saules, kā arī no laika perioda pēc Saules sistēmas izveidošanās.
Salīdzinot šīs proporcijas dažādos Saules sistēmas objektos ar to attiecību, kāda atrodama Zemes okeānos, iesējams identificēt tos objektus vai objektu grupu, kura varēja kalpot kā ūdens avots pēc tam, kad planēta jau bija atdzisusi.
Komētas ir unikāls veids, kā ielūkoties Saules sistēmas pirmsākumos, jo tajās atrodams pēc planētu veidošanās atlikušais protoplanetārā diska materiāls. Tā kā komētas varēja veidoties dažādos attālumos no Saules, to sastāvs atspoguļo konkrētā reģiona apstākļus. Tomēr viss nav tik vienkārši, jo Saules sistēmas pirmsākumos objekti aktīvi pārvietojās.
Gara perioda komētas sākotnēji veidojās Urāna-Neptūna apvidū, kur jau ir pietiekami auksts. Milzu planētu gravitācijas mijiedarbības rezultātā šīs komētas ir izmestas Oorta mākonī, no kura tās reizēm ieceļo Saules sistēmas centrālajos reģionos.
Savukārt Jupitera saimes komētas, tādas kā tā, ap kuru riņķo Rosetta, veidojās Koipera joslā aiz Neptūna orbītas. Vēlāk tās nonāk tuvāk Saulei un Jupiteram, kur šo komētu orbītas turpmāk kontrolē Jupiters.
Čurjumova-Gerasimenko komēta vistuvāk Saulei atrodas starp Marsa un Zemes orbītām, bet vistālākajā punktā nedaudz tālāk par Jupiteru. Vienu reizi apkārt Saulei komēta aplido 6,5 gadu laikā.
Agrākie deitērija/ūdeņraža (D/H) mērījumi komētu gadījumā liecināja par lielu dažādību. No 11 pētītajām komētām tikai Hartley 2 (103P), kas ir Jupitera saimes komēta, D/H proporcijas sakrīt ar šo elementu proporciju Zemes okeānos.
Interesanti, ka arī meteorītos, kuru izcelsme meklējama asteroīdu joslā, D/H attiecība sakrīt ar Zemes ūdeņos konstatēto. Lai arī šajos akmeņos ūdens ir daudz mazākā apjomā nekā komētās, pietiekami liels asteroīdu skaits spētu sagādāt nepieciešamo ūdens daudzumu.
Savukārt Rosetta komētā konstatētā D/H attiecība vairāk nekā trīs reizes pārsniedz Zemes okeānos un uz otras Jupitera saimes komētas - Hartley 2 - reģistrēto. Tā pat ir lielāka nekā Oorta mākoņa komētās nomērītie dati.
«Šis pārsteidzošais atklājums varētu norādīt uz dažādo Jupitera saimes komētu izcelsmi, iespējams, tās veidojušās daudz plašākā apgabalā, nekā mēs domājām agrāk,» teica Katrīna Altvega. «Mūsu atklājums ir pretrunā ar ideju, ka Jupitera saimes komētās esošais ūdens ir tāds pats kā okeānos uz Zemes, kā arī nostiprina hipotēzi, ka Zemes okeānu galvenais izcelsmes avots tomēr ir asteroīdi.»