Dažas komētas kļūst slavenas ar to, ka ir redzamas ar neapbruņotu aci. Citas pamanās sadalīties gabalos un ietriekties Jupiterā. Dažām visu uzmanība tiek pievērsta tādēļ, ka tās ir apmeklējis cilvēka radīts aparāts. Tieši tā ir noticis ar Čurjumova-Gerasimenko komētu (67P), kuru «saulītē izcēla» Rosetta misija. Nelielais aparāts riņķo ap komētu jau kopš 2014. gada augusta, vākdams datus ar visiem 11 instrumentiem.
Šobrīd ir precīzi zināmi neparastās formas komētas izmēri. Mazākā no daļām ir 2,6x2,3x1,8 km liela, bet otras daļas izmēri ir 4,1x3,3x1,8 km. Kopējais komētas tilpums ir 21,4 km3. Tās masa varētu būt aptuveni 10 miljardi tonnu. Tādējādi vidējais komētas blīvums ir 470 kg/m3.
Ja pieņem, ka komētā dominē ūdens ledus un putekļi, kuru blīvums ir 1500-2000 kg/m3, tad jāsecina, ka komēta ir visai poraina (70-80%). Visticamāk, komētas iekšējie reģioni ir veidoti no savstarpēji vāji saistītiem ledus-putekļu gabaliem, starp kuriem ir tukšumi.
Līdz šim brīdim ar OSIRIS kameru ir izdevies nofotografēt aptuveni 70% no komētas virsmas. Atlikušie 30% atrodas komētas dienvidu puslodē, kas pagaidām nav pietiekami labi izgaismota.
Zinātnieki ir identificējuši 19 reģionus, kuriem piešķirti senās Ēģiptes dievību vārdi. Tie ir sagrupēti, ņemot vērā reģionā dominējošo virsmas tipu. Kopumā ir identificēti pieci dažādi virsmas paveidi - putekļiem klāti apgabali, nelīdzena virsma ar cirkulāriem veidojumiem un bedrēm, liela izmēra padziļinājumi, gluda virsma un apgabali, kas atgādina viengabalainas klintis.
Lielāko daļu ziemeļu puslodes klāj putekļi. Komētai sasilstot, tās ledus kūst un pāriet gāzveida stāvoklī. Gāze, plūstot prom no komētas, veido atmosfēru jeb komu. Gāze velk sev līdzi vieglākos putekļus, bet smagākie, kas nepārvar komētas gravitāciju, nokrīt atpakaļ uz virsmas. Lielākā daļa gāzes plūsmu nāk no komētas sašaurinājuma, bet ir identificētas arī plūsmas, kuru avoti ir bedres. Izplūstot gāzei, tā darbojas kā vējš uz Zemes, pārveidojot agrāk nokritušo putekļu izvietojumu.
Vietām putekļu kārta varētu būt pat vairākus metrus bieza. MIRO instrumenta mērījumi liecina, ka putekļu slānis efektīvi sargā zem tā esošo ledu no izkušanas.
Savukārt VIRTIS dati atklāj, ka 15-25 m mērogā virsmas sastāvs ir visai viendabīgs. Tur dominē putekļi un ar oglekli bagātas molekulas. Mazākie, gaišie apgabali, kas redzami attēlos, varētu būt bagāti ar ledu. Lielākā mērogā klinšu sienas ir klātas ar dažādos virzienos izvietotām spraugām, kas varētu būt saistītas ar straujo sakaršanu-atdzišanu komētas 12,4 stundu garās dienas laikā, kā arī ar 6,5 gadus ilgās orbītas laikā ap Sauli. Intriģējošākā un lielākā ir aptuveni 500 metrus garā plaisa komētas sašaurinājuma reģionā.
Pagaidām nav skaidrs, kā radusies 67P neparastā forma. Tā kā abu pušu sastāvs ir visai līdzīgs, iespējams, ka laika gaitā notikusi lielāka objekta erozija. Tomēr nevar izslēgt arī hipotēzi, ka divas komētas izveidojās vienā un tajā pašā Saules sistēmas reģionā un vēlāk apvienojās.
Vistuvāk Saulei komēta atradīsies 2015. gada 13. augustā 186 miljonu kilometru attālumā. Tās perihēlijs ir starp Marsa un Zemes orbītām. Komētai tuvojoties Saulei, tiks veikti tās aktivitātes izmaiņu novērojumi, mērīts izdalīto putekļu un gāzes apjoms. Pēdējo sešu mēnešu laikā no komētas aizplūstošo putekļu daudzums ir būtiski palielinājies. 2014. gada jūnija sākumā no komētas ūdens tvaiks aizplūda ar ātrumu 0,3 litri sekundē, bet augusta beigās jau 1,2 l/s. MIRO instrumenta dati norāda, ka lielākā daļa ūdens plūst prom no komētas sašaurinājuma. No komētas putekļi aizplūst aptuveni četras reizes vairāk nekā gāze.
67P gadījumā aizplūstošo gāzu sastāvā ir arī oglekļa monoksīds un oglekļa dioksīds. ROSINA spektrometrs ir konstatējis gāzu maisījuma proporciju izmaiņas, kas varētu būt saistītas gan ar diennakts, gan gadalaika cikliem. Parasti ūdens ir dominējošais komponents, bet ne vienmēr.
Ar GIADA instrumentu tiek pētīti ap Čurjumova-Gerasimenko komētu esošie putekļi. Līdz šim ir izdevies identificēt divus putekļu paveidus. Pirmā grupa ir no komētas prom plūstošie putekļi, bet otrā riņķo ap komētu vairāk nekā 100 km attālumā no Rosetta. Visticamāk, ka pēdējā putekļu saime ir atliekas no agrākajiem komētas lidojumiem.
Gāzes-putekļu komai palielinoties un mijiedarbojoties ar Saules vēju un ultravioleto gaismu, sāks veidoties komētas jonosfēra un galarezultātā arī magnetosfēra. Rosetta plazmas izpētes instruments RPC pēta šo komponenšu attīstību.