Tā kā tuvējā Visumā, proti, Saules sistēmas robežās zinātnieki atklāj aizvien vairāk liecību par ūdeni šķidrā un sasalušā veidā, ASV Nacionālajā aeronautikas un kosmosa aģentūrā aizvien vairāk nostiprinās uzskats, ka spēcīgas norādes par ārpuszemes dzīvības pastāvēšanu tepat līdzās tiks gūtas nākamajā desmitgadē, bet pierādījumi 10 - 20 gadu laikā.
«Mēs zinām kur skatīties, un zinām arī kā skatīties,» saka vadoša NASA zinātniece Elēna Štofana. Viņai viennozīmīgi piekrīt arī heliofizikas zinātņu direktors Džefrijs Ņūmārks. «Jautājums pilnīgi noteikti nav «vai», tas ir «ka»,» - tā Ņūmārks. Tas gan nenozīmē, ka ir jāsteidzas uz tuvāko bibliotēku pēc zinātniskās fantastikas grāmatām vai jāmeklē plauktā noputējuši Holivudas filmu DVD un jālūko pēc padomiem, kā un ar ko varētu atkauties no kosmosa zaļajiem cilvēciņiem, jo, kā norāda Štofana, «mēs runājam par sīkiem mikrobiem».
NASA vadošie pētnieki atzīmē, ka pēdējā laikā ir ļoti daudz atklājumu, kas veido augsni pārliecībai par ļoti drīziem ievērojamiem panākumiem dzīvu radību meklējumos ārpus Zemes robežām, raksta LAtimes.com.
Piemēram, NASA planetāro zinātņu direktors Džims Grīns, atsaucoties uz pētījumu, kurā tika analizēta atmosfēra virs Marsa poliem, norāda, ka 50% kaimiņplanētas ziemeļu puslodes reiz klājis līdz pat jūdzi jeb 1,6 kilometrus dziļš okeāns, turklāt ūdens šķidrā veidā uz Marsa bijis aptuveni 1,2 miljardus gadu.
«Mēs uzskatām, ka tas ir pietiekami ilgs laiks, lai dzīvie organismi kļūtu pietiekami sarežģīti,» atzīmē Štofana, piebilstot, ka ģeologu un astrobiologu nogādāšana uz Marsa noteikti paātrinātu fosiliju atrašanu.
Grīns tikmēr norāda uz vēl vienu pētījumu, kura ietvaros tika mērītas polārblāzmas uz Jupitera pavadoņa Ganimēda; tās vedina domāt, ka zem kosmiskā objekta garozas atrodas okeāns šķidrā agregātstāvoklī. Šis atklājums dod pamatu pieņēmumam, ka līdzšinējie uzskati par dzīvībai piemērotām zonām (ka tajās nedrīkst būt pārāk karsti vai pārāk auksti) ir bijuši diezgan ierobežojoši.
«Tagad mēs zinām, ka apdzīvojamās zonas ir meklējamas ne tikai ap tālām zvaigznēm, bet arī ap planētām. Mēs atklājam, ka Saules sistēma patiesībā ir visnotaļ slapja vieta,» - tā Grīns.
NASA zinātnieks arīdzan atzīmē, ka aģentūra plāno misiju uz Eiropu, kas ir vēl viens Jupitera pavadonis ar okeānu zem ārējās garozas. «Man nav ne jausmas, ko mēs tur atradīsim.»
Viens gan tagad ir skaidrs - liela nozīme dzīvības pastāvēšanā ir magnētiskajam laukam. Zemei tas ir pietiekami spēcīgs, lai novirzītu Saules vējus un neļautu kosmosā aizplūst planētas atmosfērai un ūdenim. Marsa magnētiskais lauks ir ļoti vājš, tādēļ planēta gadu gaitā ir zaudējusi absolūti lielāko daļu ūdens un atmosfēras, kas nepieciešami dzīvības pastāvēšanai.
NASA astrofizikas direktors Pols Hercs savukārt atzīmē, ka šobrīd jau tiek izstrādāti nākamās paaudzes teleskopi, kas pratīs skenēt tālu planētu ķīmisko sastāvu. «Mēs pētām ne tikai ūdens daudzumu Saules sistēmā, bet arī izvērtējam planētas ap citām zvaigznēm,» norāda Hercs. Tas arī ir pirmais solis, lai noskaidrotu, kā izskatās ārpuszemes dzīvība, jo pēc NASA administratora Džona Grunsfelda domām tā noteikti ir citādāka jau aiz Marsa, kas ir veidots no tām pašām izejvielām kā Zeme.
