Kopš cilvēkam izdevās pārsniegt skaņas ātrumu, viņa prātu nodarbinājis nākamais šķērslis - gaismas ātrums. Tehnoloģiju, kā to pārspēt, nav, un teorētiski tas arī nav iespējams, tomēr tikai tādā veidā cilvēcei pavērtos reālas iespējas labāk iepazīt tuvējo kosmosa apkārtni un apmeklēt citas zvaigžņu pasaules.
Zinātniskās fantastikas darbos dažādi alternatīvi kosmisko lidaparātu piedziņas veidi ir aprakstīti un apskatīti atliku likām. Tikai reālajā dzīvē šīs idejas nav izdevies realizēt. Tai pašā laikā NASA norāda, ka virkni «absurdu» zinātniskās fantastikas ideju gadiem ilgas zinātniskas izpētes un eksperimentu rezultātā ir izdevies realizēt, un kas zina, varbūt reiz pienāks diena, kad izplatījumā varēsim pārvietoties nevis ar nieka 50 tūkstošiem kilometru stundā, bet arī ātrumā, kas pārsniedz gaismas ātrumu - 300 000 kilometrus sekundē.
Par to gan NASA izsaka zināmas šaubas, taču iflscience.com norāda uz kosmosa vakuumā veiktiem eksperimentiem ar elektromagnētiskās piedziņas principu. Tas tiek attīstīts, lai nākotnē manevrēšana kosmosa vakuumā būtu iespējama bez nepieciešamības tērēt degvielu impulsa iegūšanai. Sākotnēji elektromagnētiskās piedziņas koncepcija tika izstrādāta Mēness, Marsa un zemās Zemes orbītas misijām, taču tagad tiek domāts, kā šis piedziņas veids varētu palīdzēt rekordīsā laikā pārvietoties starp objektiem starpzvaigžņu telpā.
Eksperiments, kas vedina uz šādām pārdomām, veikts izplatījuma vakuumā. Raidot lāzera starus elektromagnētiskās piedziņas sistēmas rezonanses kamerā, kur jāpalielinās to intensitātei, zinātnieki konstatēja, ka vairāki gaismas stari pārvietojušies ar ātrumu, kas pārsniedz vispārpieņemto konstanti. Skaidrības par to, kā tas var notikt, šobrīd nav, taču fenomens ir laba augsne spekulācijām un dažādiem pieņēmumiem.
Einšteina relativitātes teorija gaismas ātrumu ierobežo pie 300 000 kilometriem sekundē, un tas ir absolūti lielākais jebkā pārvietošanās ātrums. Tomēr, tā kā atsevišķi lāzera stari spēj pārvietoties ar ātrumu, kas pārkāpj vispārpieņemtās robežas, tiek pieļauta iespēja, ka tie veido tādu kā liektu lauku vai burbuli laiktelpā, bet šī parādība varētu būt enerģijas avots nākotnes kosmosa kuģiem. Tai pašā laikā nebūtu īsti pareizi teikt, ka kosmosa kuģis varētu pārvietoties ātrāk nekā gaisma; precīzāk būtu teikt, ka laiktelpa ap kosmosa kuģi pretējā virzienā pārvietojas ātrāk nekā gaisma.
Zinātniskajās aprindās vispārpieņemts ir uzskats, ka lielā sprādziena brīdī laiktelpa izpletās neaptverami milzīgā ātrumā; noteikti ar vairāk nekā 300 000 km/s. Tādējādi, ja laiktelpa var pārvietoties ātrāk nekā gaisma, tad kādēļ gan to nepanākt kontrolējamā un cilvēka vajadzībām noderīgā manierē?
Un tomēr, pat ja laiktelpas liekšana ir pārāk tāla un nereāla zinātniskā fantastika, elektromagnētiskajai piedziņai jau tuvākajā laikā būs reāls lietojums. Tā dos iespēju samazināt kosmosa kuģu pacelšanās svaru, jaunu satelītu palaišana kļūs lētāka, retāka kļūs nepieciešamība uzpildīt Starptautiskās kosmosa stacijas un visu nākamo staciju degvielas tvertnes u.tml. Citiem vārdiem, kosmosa apgūšana kļūs lētāka.
Nobeigumā iflscience.com gan norāda, ka zinātniekiem vēl jāveic papildu eksperimenti, lai pilnīgi droši pārliecinātos, ka atsevišķie lāzera stari pārsnieguši gaismas ātrumu. Jo, piemēram, 2011. gadā kļūdaini tika novērotas neitrīno daļiņas, kas pārvietojas ar ātrumu virs 300 000 km/s. Vēlāk izrādījās, ka novērojumi un aprēķini bijuši kļūdaini bojātu optiskās šķiedras pavedienu un pārāk ātra pulksteņa dēļ.
