Iebraukt kādam aizmugurē ar ātrumu aptuveni 98% no gaismas ātruma nebūtu prātīgi, bet tieši tā ir izdarījis no supermasīvā melnā cauruma tuvākās apkārtnes izmests matērijas mākonis, kurš ietriecies no šā paša melnā cauruma akrēcijas diska agrāk izsviestā matērijas sakopojumā.
Neparasto atklājumu palīdzēja ieraudzīt vairāku gadu gaitā veiktie novērojumi. Kombinējot un salīdzinot jaunākos attēlus ar jau agrāk iegūtajiem datiem, zinātnieki atklāja, ka divi agrāk nofotografētie matērijas mākoņi ir sadūrušies.
Pētījumā tika analizētas ārpusgalaktiskās plūsmas, kuru avots ir aptuveni 260 miljonu gaismas gadu attālā galaktika NGC 3862, kas atrodas galaktiku kopā Abell 1367. Šī ir viena no retajām aktīvajām galaktikām, kuras plūsmas ir novērojamas redzamās gaismas diapazonā. Plūsmu veidošanās un tālākā evolūcija ir nepilnīgi izpētīts un izprasts process. Tās rodas supermasīvā melnā cauruma darbības rezultātā. Plazma, kas fokusēta salīdzinoši šauru kūļu veidā, milzīgā ātrumā traucas prom no galaktikas. Matērijas sadursmes plūsmā vēl vairāk paātrina daļiņas. Sadursmes vietās matērija kļūst izteikti gaišāka.
Galaktika NGC 3862 tiek novērota jau vairāk nekā 20 gadus. Tās matērijas plūsmās bija vērojami vairāki sakopojumi. Vairāku gadu gaitā otrais mākonis ir panācis pirmo mākoni un burtiski ietriecies tā aizmugurē. Tā rezultātā matērijas sakopojums ir kļuvis gaišāks.
«Ārpusgalaktikas plūsmās nekas tāds agrāk nebija novērots,» teica Eilēna Meijere no Kosmosa teleskopa zinātniskā institūta (STScI).
Tā kā paredzams, ka saplūstošais mākonis turpmākajos gadu desmitos kļūs tikai spožāks, Meijere cer noskaidrot, kā sadursmes kinētiskā enerģija tiks pārvērsta starojumā.
Matērijas plūsmas un mākoņi no dažādiem kompaktiem objektiem ir novēroti arī agrāk, bet tas ir patiesi rets gadījums, kad šāda matērijas kustība ir novērota redzamajā diapazonā, kā arī tūkstošiem gaismas gadu attālumā no supermasīvā melnā cauruma. Līdzīgas plūsmas ir novērotas arī no jaunveidotajām zvaigznēm. Viena no teorijām vēsta, ka materiāls, kas krīt centrālā objekta virzienā, tiek uzkarsēts un pēc tam izmests gar objekta rotācijas asi. Spēcīgi magnētiskie lauki notur matēriju šaura kūļa veidā. Ja uz objektu plūstošā matērijas straume nav viendabīga, izmestais materiāls veido sakopojumus, kas atgādina lielgabala lodes, nevis viendabīgu strūklu.
Lai arī kāds būtu izmešanas mehānisms, ar milzīgu ātrumu lidojošais materiāls brāžas cauri starpgalaktiskajai telpai. No objekta vēlāk izmestam matērijas mākonim būs jāsaskaras ar mazāku berzi, tādēļ tā ātrums krītas mazāk nekā agrāk izmestajam mākonim. Tādējādi ir saprotams, kādēļ otrā «lielgabala lode» ir panākusi pirmo un ietriekusies tajā.
Atklājums ir interesants arī kā otrais gadījums, kad izdevies novērot matērijas kustību tik tālu no melnā cauruma, kas liecina par to, ka plūsmu ātrums pat tik tālu no melnā cauruma ir tuvs gaismas ātrumam.
Šobrīd Meijere analizē vēl divu citu galaktiku plūsmas, lai konstatētu, vai arī tajās nav novērojama līdzīga kustība. Zinātniece uzsver, ka, tikai pateicoties Habla teleskopa ilgajam darba mūžam vairāku desmitu gadu garumā, ir iespējami šāda veida pētījumi.