Deviņas tehnoloģijas no «Marsietis»

CopyLinkedIn Draugiem X
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Peter Mountain/NASA

Iespējams, ka tā ir krāsa, iespējams, ka visai straujā pārvietošanās pa debesu jumu cauri zvaigznājiem, bet varbūt kaut kas pavisam netverams un neizskaidrojams, kas padara Marsu īpaši pievilcīgu un iztēli rosinošu.

Agrīnie novērojumi ar teleskopiem rosināja domas par saprātīgu būtņu radītiem kanāliem. Doma par apdzīvoto Marsu bija tik reāla, ka 1938. gadā Herberta Velsa romāna «Pasauļu karš» radioversija radīja cilvēkos paniku. Realitāte ir ne mazāk aizraujoša. Tikai pirms 50 gadiem Zeme beidzot ieraudzīja pirmo Marsa virsmas fotogrāfiju. Mūsdienās tiek uzskatīts, ka savulaik uz Marsa ir pastāvējis šķidrs ūdens, kas ir pamatnosacījums mums zināmo dzīvības formu pastāvēšanai.

Foto: Giles Keyte/NASA

Interese par Marsu nav mazinājusies. Endija Veira romāns «Marsietis», kas šoruden piedzīvos ekranizācijas pirmizrādi, ir tam pierādījums. Ja vēl neesat izlasījuši grāmatu, sirsnīgi iesakām to izdarīt. Bijušajam programmētājam ir lieliski izdevies apvienot reālās tehnoloģijas, kas pieejamas mūsdienās, ar zinātnisko fantastiku, lai attēlotu salīdzinoši tuvu nākotni, kad astronauti regulāri dodas uz Marsu, lai tur dzīvotu un pētītu sarkano planētu.

Romāna galvenais varonis Marks Vatnejs uz Marsa dzīvo īpašā dzīvojamā modulī, kas ir viņa mājas tālu prom no mājām. Tā kā Marsa vide nav cilvēkam draudzīga, astronautiem un tiem, kas dosies uz Marsu nākotnē, būs jādzīvo īpaši izveidotās ēkās. Šobrīd NASA paspārnē tiek izstrādāts šāds «nams» - HERA, kurā astronauti trenējas ilgajām kosmiskajām misijām.

HERA ir pašuzturoša vide, kas izkārtota divos stāvos. Tajā atrodas dzīvojamā daļa, darba vietas, higiēnas modulis un lūka. Astronauti šobrīd šajā modulī uzturas 14 dienas, bet nākotnē plānots pagarināt laiku līdz 60 dienām. HERA patlaban tiek izmantota Starptautiskās kosmiskās stacijas misiju simulāciju veidošanai. Šeit tiek novēroti dažādi cilvēciskie misijas aspekti, spēja sadarboties, uzvedība un citi parametri, kas palīdzēs nākotnē labāk plānot ilgtermiņa misijas.

Foto: Giles Keyte/NASA

Mūsdienās astronautus kosmiskajā stacijā ar pārtiku apgādā regulārā kravas kuģu plūsma. Marsa gadījumā tas nebūs iespējams, jo lidojums līdz sarkanajai planētai ir ilgs. Cilvēkiem, kas gribēs izdzīvot uz Marsa, nāksies pārtiku audzēt pašiem.

Grāmatā Vatnejs pārvērš daļu no dzīvojamā moduļa par siltumnīcu, kurā audzē pārtiku. Starptautiskajā kosmiskajā stacijā audzē salātus. Tuvākajā nākotnē NASA plāno paplašināt gan apjomu, gan dažādot augus, kas tiks audzēti kosmiskajā stacijā, lai šos svaigos vitamīnus iekļautu astronautu ēdienkartē.

Ar ūdeni ir līdzīgi kā ar pārtiku. Uz Marsa nav nedz ezeru, nedz upju. Ūdens piegāde no Zemes ir pārāk ilga un dārga. Marsa kolonizatoriem ūdens būs jāražo pašiem, kā arī jātaupa ne mazāk rūpīgi, kā to šobrīd dara kosmiskajā stacijā dzīvojošie un strādājošie astronauti. Ūdens tiek atgūts no visiem šķidrumiem - urīna, roku mazgāšanas un zobu tīrīšanas pārpalikumiem, kā arī citiem avotiem. Vakardienas kafija tiek pārvērsta, lai kafiju varētu dzert arī šodien.

Foto: Twentieth Century Fox/NASA

Cilvēce ir spērusi soli vēl tālāk šīs tehnoloģijas izmantošanā, adaptējot to reģioniem uz Zemes, kur tīra dzeramā ūdens ieguve ir apgrūtināta.

Ne mazāk svarīgs kā ūdens, pārtika, jumts virs galvas ir arī skābeklis. Marsa atmosfēra nav izmantojama elpošanai cilvēkiem. Tādēļ skābekli tur būs jāražo uz vietas, līdzīgi kā to šobrīd dara kosmosa stacijā, kur elektrolīzē tiek sadalītas ūdens molekulas, iegūstot skābekli un ūdeņradi.

Marsa vide nav cilvēkam draudzīga - tur ir auksts un atmosfēra nav izmantojama elpošanai. Astronautiem uz Marsa vajadzēs valkāt skafandru, kuram jābūt ērtam un uzticamam, lai cilvēks tajā varētu brīvi kustēties un veikt savu darbu ārpus dzīvojamajiem moduļiem. NASA šobrīd izstrādā jaunās paaudzes skafandru, kas varētu tikt izmantots arī darbam uz Marsa virsmas. Z-2 skafandram pat ir paredzēts visai interesants veids, kā cīnīties ar putekļiem, kurus ar skafandru varētu ienest bāzes stacijā. Skafandram būs īpaša pietauvošanās vieta, kas būs savienota ar staciju. Tādējādi astronauts varēs iekāpt skafandrā, kurš īstenībā atradīsies ārpusē.

Cilvēki uz Marsa dzīvos ilgāku laiku, tādēļ būs iespējams veikt rūpīgāku planētas izpēti. Lai palielinātu pētāmo apgabalu, tiks izmantoti visurgājēji. Jau šobrīd NASA paspārnē tiek izstrādāts visurgājējs, kas varētu tikt izmantots visdažādākajās misijās, piemēram, uz Marsa vai Mēness. Veidojot šo visurgājēju, tika ņemti vērā gan attāluma, gan iekāpšanas/izkāpšanas aspekti, kā arī īpaši tika padomāts par aizsardzību pret starojumu.

Foto: Peter Mountain/NASA

Jonu dzinēji, kurus izmantoja Ares 3 apkalpe grāmatā, arī vairs nav nekāda zinātniskā fantastika. Lai arī ātrums, kādu rada dzinēji, nav tik iespaidīgs kā tradicionālo ķīmisko dzinēju gadījumā, tas «uzkrājas» un ilgākā periodā kosmosa kuģis spēj attīstīt iespaidīgu ātrumu, izmantojot pavisam niecīgus degvielas apjomus. Dawn misijas gadījumā mēs varējām vērot, cik veiksmīgi šis dzinēja tips tika izmantots, lai sasniegtu vienu objektu un pēc tam nākamo, mainot orbītas augstumu vairākas reizes ap katru no pētāmajiem kosmiskajiem ķermeņiem.

Uz Marsa nav mums pierasto enerģijas veidu - nav ogļu, gāzes, nav arī vēja. Atliek tikai Saule. Mūsu centrālās zvaigznes bagātīgi saražotie resursi tiks izmantoti gan ceļā uz Marsu, gan atrodoties uz tā. Kosmiskajā stacijā šobrīd uzstādītie paneļi saražo 84 līdz 120 kilovatus elektrības. Kosmosa kuģis Orion, kas paredzēts tālajiem kosmiskajiem lidojumiem, arī izmantos Saules paneļus. Saražotā elektrība tiks uzkrāta, lai izmantotu gadījumos, kad Saules gaisma nav pieejama, piemēram, ielidojot Mēness neapgaismotajā pusē.

Jau vairāk nekā četrdesmit gadus kosmosa izpētē tiek izmantoti radioizotopu termoelektriskie ģeneratori jeb RTG. Šīs «baterijas» pārvērš siltumu, kas rodas, sabrūkot radioaktīvajam izotopam plutonijam-238, elektrībā. RTG lielākoties izstaro alfa starojumu, kas gaisā spēj pārvietoties tikai dažus centimetrus tālu no avota, tas nespēj iet cauri drēbēm un cilvēka ādai. Plutonijs-238 ir bīstams tikai tad, ja to saberž smalkos putekļos un tas tiek ieelpots vai apēsts. Īstenībā radioaktīvā vide uz Marsa ir daudz kaitīgāka nekā RTG. No kosmosa plūstošais jonizējošais starojums ir bīstamāks veselībai. Uz Marsa strādājošās misijas analizē šo vidi, tādējādi sniedzot zinātniekiem un inženieriem nepieciešamos datus, lai nākotnē varētu radīt drošas un uzticamas mītnes astronautiem.

Iespējams, ka Marsa iemītniekiem vajadzēs vairākus enerģijas avotus, tādēļ nevar izslēgt, ka RTG varētu būt viens no tādiem.

Lidojums uz Marsu ir bīstams piedzīvojums. NASA šobrīd plāno sūtīt cilvēkus uz sarkano planētu 2030. gados. Līdz tam vēl ir jāizveido un jāpilnveido daudzas tehnoloģijas un metodes, lai cilvēki droši nonāktu galamērķī un pēc tam atgrieztos uz Zemes. Kļūdīties nedrīkst.

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu