NASA zondes New Horizons piedzīvojumi vēl nav beigušies. Kopš 2015.gada 14.jūlija, kad zonde palidoja garām pundurplanētai Plutonam, tā turpina attālināties no Saules. New Horizons lido cauri Koipera joslai. Tādēļ nav pārsteigums, ka par nākamo iespējamo zondes mērķi ir izvirzīts Koipera joslas objekts 2014 MU69, kas atrodas aptuveni 1,5 miljardus kilometru tālāk nekā Plutons.
Šis ir viens no diviem potenciālajiem izpētes mērķiem, kuru rekomendēja New Horizons komanda. Lai arī 2014 MU69 ir izvēlēts kā galamērķis, tiks veikta detalizēta izpēte, pirms tiks apstiprināts misijas pagarinājums.
«Laikā, kad New Horizons dodas prom no Plutona Koipera joslas virzienā un aizraujošās tikšanās dati tiek pārraidīti uz Zemi, mēs meklējam jaunus galamērķus šim drosmīgajam pētniekam,» teica bijušais astronauts un NASA Zinātnisko misiju departamenta vadītājs Džons Grunsfelds.
Līdzīgi kā daudzu citu NASA misiju gadījumā, kad tiek paveikts primārais uzdevums un tiek meklētas iespējas veikt papildu pētījumus, New Horizons komandai ir jāraksta projekts un jāiesniedz NASA, lai saņemtu finansējumu misijas pagarinājumam. 2016.gadā šo piedāvājumu izvērtēs neatkarīgu ekspertu grupa, un pēc tam NASA pieņems gala lēmumus.
Tik savlaicīga nākamā mērķa izvēle ir nepieciešama, lai jau šogad varētu veikt nepieciešamās korekcijas un nodrošināt misijas pagarinājuma izpildīšanu ar pieejamajām degvielas rezervēm. Jau oktobra beigās un novembra sākumā tiks veikti četri manevri, lai New Horizons trajektoriju novirzītu uz 2014 MU69, kuru zonde varētu sasniegt 2019.gada 1.janvārī. Novirzīšanās no šiem termiņiem nozīmētu lielāku degvielas patēriņu un iespēju, ka misija neizdosies.
«2014 MU69 ir lieliska izvēle, jo tas ir sens Koipera joslas objekts, kas veidojies tur, kur šobrīd riņķo,» teica Alans Šterns no Dienvidrietumu izpētes institūta. «Vēl jo vairāk, šā objekta sasniegšana prasīs mazāk degvielas nekā citu iespējamo kandidātu sasniegšana, tādējādi atliks vairāk degvielas pārlidojumam, papildu zinātniskajām aktivitātēm, kā arī saglabāsim vairāk degvielas neparedzētiem gadījumiem.»
Sākotnēji bija paredzēts palidot garām Plutona sistēmai un izpētīt papildus Koipera joslas objektus. Tādēļ kosmiskajā aparātā ir papildu hidrazīna rezerves. New Horizons sakaru sistēma ir izstrādāta tā, lai varētu darboties vēl tālu aiz Plutona orbītas. Tā enerģijas sistēma ir paredzēta, lai darbotos vēl daudzus gadus, kā arī zinātniskie instrumenti spēj darboties daudz sliktākā apgaismojumā, nekā gaidāms pie 2014 MU69.
Atrast piemērotu Koipera joslas objektu nebija no vieglajiem uzdevumiem. Meklējumi sākās 2011.gadā, izmantojot dažus no lielākajiem teleskopiem uz Zemes. New Horizons komanda atrada vairākus objektus, bet neviens nebija sasniedzams, izmantojot kosmiskajā aparātā esošās degvielas rezerves.
2014.gada vasarā situāciju izglāba Habla teleskops, kas atklāja vairākus objektus, kuri bija pa ceļam zondei. 2014 MU69 ir aptuveni 45 kilometrus liels, tas ir aptuveni 10 reizes lielāks un 1000 reizes masīvāks par tipisku komētu. Šā Koipera joslas objekta izmērs ir 0,5-1 procents no Plutona diametra, bet masa aptuveni 10 000 reižu mazāka nekā Plutona masa.
Atšķirībā no asteroīdiem, kas atrodas tuvāk Zemei, Koipera joslas objektus mazāk ir apstarojusi Saule un tie tiek uzskatīti par Saules sistēmas pirmatnējā materiāla paraugiem.
«Kā demonstrēja Plutona gadījums, šādos kosmisko aparātu pārlidojumos mēs iegūstam zināšanas, kādas nekad neiegūtu, lūkojoties no Zemes,» teica Džons Spensers no Dienvidrietumu Izpētes institūta. «Detalizētie attēli un pārējā informācija, kādus iegūtu New Horizons, palidojot garām Koipera joslas objektam, mainīs mūsu izpratni par Koipera joslu un tajā mītošajiem objektiem.»