Muguras smadzeņu traumas, kuru rezultātā cilvēks zaudē spēju patstāvīgi pārvietoties, cilvēci ir vajājušas kopš pašiem pirmsākumiem, un pat modernā medicīna nespēj piedāvāt problēmas risinājumu. Tomēr darbs šajā jomā norit intensīvi un nepārtraukti, un ik pa laikam publiskajā vidē nonāk ziņas, ka zinātniekiem ir izdevies kādam paralizētam cilvēkam dot iespēju staigāt.
Šoreiz uzmanības centrā ir kāds Ādams Frics, kurš pēc motocikla avārijā gūtas traumas paralizēts ir jau piecus gadus. Viņam staigāšanas (faktiski - soļu speršanas) prieku spējuši dot Kalifornijas universitātes pētnieki. Viņi savā darbā izmantojuši laika gaitā gūto atziņu, ka smadzenes pat daudzus gadus pēc muguras smadzeņu traumas gūšanas turpina sūtīt signālus, kas ir saistīti ar pārvietošanos vai domām par pārvietošanos.
Tā kā zinātniskie sasniegumi pētniekiem dod iespēju šos signālus un izmaiņas tajos uztvert, viņi ir izstrādājuši datorsistēmu, kura paralizētā cilvēka domu par soļa speršanu pārvērš citā signālā un to nosūta elektrostimulatoriem pie kājām. Vispirms signālu darbināt muskuļus saņem kreisās kājas stimulatori, pēc tam labās kājas un tad atkal kreisās.
Paralizētais cilvēks šādā veidā turpina iet, kamēr pārtrauc domāt par staigāšanu. Tad datorsistēma izslēdz elektrostimulatoru darbināšanas shēmu un cilvēks paliek stāvot. Pēc pētnieku teiktā, šobrīd lielākās grūtības sagādā tieši apstāšanās nevis soļa speršana, tomēr fakts, ka Ādams Frics ir pirmais cilvēks, kurš, būdams paralizēts no jostasvietas uz leju, spēj patstāvīgi staigāt bez robotiskām palīgierīcēm, ir daudzsološs.
Izpēte ķermeņa daļējas paralīzes ārstēšanas jomā norit nepārtraukti, un nepārtraukti arī tiek izstrādāti jauni palīglīdzekļi, kas paralizētiem cilvēkiem varētu atdot spēju pārvietoties patstāvīgi. Tā, piemēram, nesen tika prezentēts kāds cits Kalifornijas universitātes zinātnieku izstrādājums - ārējais skelets, ar kuru paralizēts vīrietis spēja piecelties no ratiņkrēsla un iet.
