Jau pavisam drīz kinoteātros būs skatāma kārtējā «Zvaigžņu karu» sāgas daļa. Tieši šajā filmā var redzēt Nāves zvaigzni darbībā. Planēta tika iznīcināta vienā mirklī. Lai gan «Zvaigžņu kari» un tajos attēlotā Nāves zvaigzne pagaidām ir tikai fantastika, Visumā planētu iznīcināšana notiek. Šoreiz nāves zvaigznes lomā darbojas baltais punduris aptuveni 570 gaismas gadu attālumā, kurš nolēmis iznīcināt ap sevi riņķojošu planētu. Protams, ne tik efektīvi un ātri kā filmā.
«Tas ir kaut kas tāds, ko neviens cilvēks nekad agrāk nav redzējis,» paziņoja pētījuma vadītājs Endrjū Vanderburgs no Hārvardas-Smitsona Astrofizikas centra. «Mēs redzam, kā tiek iznīcināta planēta.»
Neparasto sistēmu pamanīja NASA Kepler teleskopa datos, kuros redzams, ka zvaigzne, kas meklējama Jaunavas zvaigznājā, reizi 4,5 stundās satumst. Aprēķini atklāja, ka planēta riņķo ap balto punduri aptuveni 800 000 km attālumā, kas ir aptuveni divas reizes lielāks attālums nekā no Zemes līdz Mēnesim. Tā ir pirmā reize, kad planētas tipa objekts ir atklāts šķērsojam baltā pundura disku.
Lai apstiprinātu atradumu un precizētu detaļas, Vanderbergs un viņa vadītā pētnieku grupa novēroja jaunatklāto sistēmu arī ar citiem instrumentiem - Keka teleskopiem, 1,2 metru un MINERVA teleskopiem Vipla observatorijā, MMT un MEarth-South.
Apkopojot iegūtos rezultātus, viņi secināja, ka, papildus galvenajam signālam ir jāizdala vēl vairākas zvaigznes gaismas samazināšanās epizodes, kas atkārtojas ar 4,5 līdz 5 stundu intervālu un, visticamāk, liecina par mazāka izmēra objektiem. Galvenais tranzīts zvaigznes izstarotās gaismas apjomu samazina par aptuveni 40%. Kopējais masas apjoms, kas riņķo ap balto punduri, varētu būt pielīdzināms Saules sistēmā riņķojošajai pundurplanētai Cerērai.
Baltais punduris ir Saulei līdzīgas zvaigznes dzīves noslēdzošais posms. Kad ūdeņraža rezerves tuvojas izsīkumam, zvaigzne pārvēršas par sarkano milzi un galarezultātā tās ārējie atmosfēras slāņi aizplūst Visumā, izveidojot planetāro miglāju. Karstais, aptuveni Zemes izmēra kodols, kas pārsvarā sastāv no oglekļa un skābekļa ar plānu ūdeņraža vai hēlija čaulu, tiek dēvēts par balto punduri.
Dažkārt astronomi atrod baltos pundurus, kuru spektrā redzami smagāki elementi, piemēram, silīcijs un dzelzs. Šādu elementu esamība uz balto punduru virsmas ir grūti izskaidrojama, jo, ņemot vērā spēcīgo gravitāciju, smagajiem elementiem vajadzētu ātri vien nogrimt baltā pundura dzīlēs.
«Tas ir kā zelta skalošanā - smagākie nogrimst. Šiem metāliem vajadzētu nogrimt baltā pundura dzīlēs, kur mēs tos nevarētu ieraudzīt,» paskaidroja pētījuma līdzautors Džons Džonsons.
Agrāk teorētiķi sprieda, ka smagie elementi varētu liecināt par to, ka baltais punduris ir aprijis kādu klinšainu planētu vai asteroīdu. Tomēr pierādījumi šim apgalvojumam bija netieši. Ap daļu no «piesārņotajiem» baltajiem punduriem bija novērojams atlūzu disks, bet tā izcelsme nebija skaidra. Šajā sistēmā redzami visi trīs posmi - «piesārņots» baltais punduris, atlūzu disks un vismaz viens kompakts objekts.
«Tagad mums ir pierādījumi, kas sasaista balto punduru piesārņojumu ar cieto planētu iznīcināšanu,» teica Vanderbergs.
Līdz galam nav skaidra šo objektu izcelsme, bet visticamāk, ka ap kādreizējo zvaigzni riņķojošās planētas orbīta kļuva nestabila un tā tika iesviesta tuvāk baltajam pundurim.
Ir skaidrs, ka planētai un atlūzām nav lemts pastāvēt ilgi. Tās iztvaikos baltā pundura izstarotajā svelmē. Pēc dažiem miljoniem gadu par šiem objektiem liecinās vien viegls smago elementu piejaukums pavisam nevainīga izskata baltā pundura spektrā.