Līsa Rendela un Metjū Rīss no Hārvarda universitātes ir izvirzījuši ideju, ka Piena Ceļa galaktikas plaknē apslēptais tumšās matērijas disks varētu būt vainojams dažās no masu izmiršanas epizodēm uz Zemes. Lielas cerības tiek liktas uz Eiropas Kosmosa aģentūras (EKA) Gaia misiju, kuras iegūtie rezultāti varētu šo teoriju apstiprināt vai atzīt par nederīgu.
Zemi regulāri sasniedz dažāda izmēra kosmiskie akmeņi. Pirms aptuveni 30 gadiem zinātnieki izvirzīja ideju, ka šī bombardēšana ir cikliska, norādot uz kādu iespējamo cēloni kosmosā. Kā viena no iespējām tika aplūkota līdz šim neatklāta Saules pavadoņzvaigzne, kas tika nodēvēta par Nemezīdu. Tā regulāri pietuvojas Saulei, izraisot Oorta mākoņa objektu pārvietošanos Saules sistēmas centra virzienā.
Hārvarda universitātes zinātnieki šo ideju ir apspēlējuši citā līmenī, sasaistot Zemes dzīvības izmiršanas periodu cikliskumu ar Saules kustību cauri galaktikas plaknei. Mūsu zvaigzne kopā ar visām planētām riņķo ap galaktikas centru. Tomēr tā nav vienkārši kustība plaknē, jo Saules sistēma pārvietojas arī augšup un lejup, periodiski šķērsojot galaktikas plakni.
Rendela un Rīss uzskata, ka galaktikas diskā, gluži kā desa starp divām sviestmaizēm, ir iespiests blīvāks tumšās matērijas disks. Saules sistēma savā ceļā šķērso arī to. Tumšās matērijas gravitācija izraisa Oorta mākonī mītošo objektu pārvietošanos Saules sistēmas centra virzienā. Šiem notikumiem varētu būt raksturīgs 35 miljonu gadu periodiskums.
Tiek uzskatīts, ka tumšā matērija vāji mijiedarbojas un nevarētu izveidot šādu disku. Rendela un Rīss uzskata, ka neliela daļa tumšās matērijas varētu uzvesties citādāk. Aptuveni pirms gada viņi izveidoja «disipatīvās tumšās matērijas» teoriju, lai izskaidrotu tumšajai matērijai līdzīgos signālus, kuru avots meklējams Piena Ceļa galaktikas centra virzienā. Viņu modelis apraksta aptuveni 35 gaismas gadus biezu tumšās matērijas disku, kura blīvums ir aptuveni 1 Saules masa uz vienu kvadrātgaismas gadu. Tāds blīvums ir pietiekams, lai izjauktu Oorta mākoņa objektu orbītas.
Izpētot krāterus, kuru diametrs ir vismaz 20 km un kuri radušies pēdējo 250 miljonu gadu laikā, zinātnieki salīdzināja tumšās matērijas diska modeļa periodiskumu ar krāteru veidošanās laiku. Atbilstība bija 3 reizes labāka salīdzinājumā ar sadursmju laikiem, ja bombardēšanai būtu gadījuma raksturs.
Protams, jāatceras, ka šī ideja ir tikai viena no daudzajām, kas cenšas izskaidrot, kādēļ masīvajiem dzīvības izmiršanas notikumiem uz Zemes ir raksturīgs periodiskums. Ņemot vērā, ka pēdējā laikā mūsu planētu nav skārušas nekādas globālas katastrofālas, zinātnieki cenšas atrast atbildi uz jautājumu - vai un kad mūs gaida nākamā masu izmiršana.