Hlorēt vai nehlorēt dzeramo ūdeni - šādu jautājumu aktualizē Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Ūdens pētniecības laboratorijas zinātnieki, kuri noskaidrojuši, ka ne vienmēr ar hlorēšanu var panākt vēlamo dzeramā ūdens kvalitāti. Kaut gan hlora dezinficējošais efekts nav apstrīdams, noteiktos apstākļos šīs vielas izraisītajos ķīmiskajos procesos var tikt radīta labvēlīga vide baktēriju attīstībai.
RTU Ūdens pētniecības laboratorijas zinātniece Alīna Neščerecka izpētījusi, ka ne visos gadījumos labākais līdzeklis cīņā ar baktērijām ir hlors. Viņa konstatējusi, ka «ūdenī ar zemu fosfora līmeni tieši hlorēšana var izraisīt baktēriju attīstībai nepieciešamo barības vielu rašanos», TVNET informēja Elīna Karaseva, RTU Zinātnes koordinācijas un informācijas nodaļas sabiedrisko attiecību speciāliste.
Hlors ir plaši pielietots līdzeklis cīņai ar cilvēkam bīstamām baktērijām dzeramajā ūdenī. Viens no dezinfekcijas mehānismiem ir hlora iedarbība uz baktēriju membrānām, kuru bojājumi parasti izraisa mikroorganismu bojāeju. Baktēriju membrānas sagraušanas rezultātā notiek arī adenozīntrifosfāta (adenosine triphosphate jeb ATP) izplūde. ATP ir svarīga dzīvo organismu sastāvdaļa, kas iesaistīta vielmaiņas procesos un ir galvenais enerģijas pārnēsātājs.
Jaunā zinātniece izpētījusi, ka adenozīntrifosfāta nonākšana ūdenī var veicināt labvēlīgu vidi dezinfekcijā izdzīvojušajiem mikroorganismiem, jo tie izmanto no bojā gājušajām šūnām izplūdušo ATP kā barības vielu. Teorētiski ūdens attīrīšanā ar pārāk lielu hlora koncentrāciju var tikt ierosināta ūdensvada bioplēvē esošu baktēriju šūnapvalku šķelšanās, kas rada barības vielas pārnesi citu baktēriju augšanai.
Jaunās zinātnieces promocijas darba vadītājs profesors Tālis Juhna izceļ atklājuma nozīmi: «Pētījums maina priekšstatu par hlorēšanas nepieciešamību un pozitīvo efektu visos gadījumos, jo noteiktos apstākļos hlors var veicināt, nevis apturēt mikrooganismu vairošanos, ja tas netiek lietots vajadzīgajā koncentrācijā.»
Kā skaidro pati zinātniece, vides zinātnēs pārsvarā pēta ATP saistībā ar šūnas iekšpusē notiekošajiem procesiem. Tas, ka ATP var atrasties ārpus šūnas, piemēram, ūdenī, ir zināms, taču ATP loma un izcelsme šādos gadījumos gandrīz nav pētīta. Jaunā zināniece doktorantūras otrajā kursā Šveices Federālajā ūdens zinātnes un tehnoloģiju institūtā (EAWAG) šim jautājumam pievērsās padziļināti. «Iegūtie rezultāti ir ārkārtīgi interesanti, no tiem varam secināt, ka dzeramā ūdens hlorēšana ir daudz komplicētāks process, nekā tas varētu šķist. Kvalitatīva dzeramā ūdens attīrīšanā jāņem vērā vairāki līdz šim neizpētīti aspekti,» stāsta A.Neščerecka.
Pētījuma rezultāti ir aprakstīti zinātniskajā rakstā, kas publicēts ūdens pētniecības nozares ietekmīgākajā zinātniskajā žurnālā «Water Research».
