Pirms 30 gadiem masīvas zvaigznes bojāeja satricināja ne tikai Visumu, bet arī astronomijas profesionāļu un entuziastu rindas uz Zemes.
Skat, kā 30 gados attīstījies pārnovas sprādziens
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
SN 1987A bija Zemei vistuvākā novērotā pārnova kopš teleskopu izgudrošanas.
Šobrīd tā ir arī viena no vislabāk izpētītajām, tādējādi ievērojami papildinot zināšanas par masīvu zvaigžņu dzīves pēdējo mirkli - pārnovas sprādzienu.
SN 1987A atrodas Lielajā Magelāna Mākonī, Piena Ceļa pavadoņgalaktikā. Zemi šīs masīvās zvaigznes bojāejas gaisma sasniedza 1987.gada 23.februārī.
Kopš 1990.gada Habla teleskops ir novērojis pārnovu vairākkārt. Atzīmējot tās atklāšanas 30. gadadienu, 2017.gada janvārī pārnovas atliekas tika nofotografētas atkārtoti.
Autori: NASA, ESA, R. Kirshner (Harvard-Smithsonian Center for Astrophysics and Gordon and Betty Moore Foundation), P. Challis (Harvard-Smithsonian Center for Astrophysics), F. Summers and G. Bacon (STScI), S. Orlando (INAF-Osservatorio Astronomico di Palermo)
Tā kā SN 1987A atrodas tik tuvu Zemei (~168 000 gaismas gadu), tā ir pētīta ne tikai ar Habla teleskopu. Ar dažādiem instrumentiem
analizējot pārnovas atlieku attīstību pēc sprādziena, zinātnieki ir krietni uzlabojuši zināšanas par masīvu zvaigžņu bojāejas procesiem.
1990.gadā ar Habla teleskopu tika iegūtas pirmās pārnovu atlieku augstas izšķirtspējas fotogrāfijas, kurās bija labi redzams gredzens, kas izveidojies ap uzsprāgušo zvaigzni. Habla teleskopa attēlos bija redzami arī divi blāvāki gredzeni. Pat pēc 30 gadiem nav skaidrs, kā šīs struktūras ir izveidojušās.
Novērojumos iegūtā informācija palīdzēja noskaidrot, ka
gredzenu matērija no zvaigznes ir izsviesta aptuveni 20 000 gadus pirms pārnovas sprādziena.
Pārnovas laikā radās ļoti intensīvs starojums, kas lika gredzeniem iemirdzēties. Laika gaitā gredzeni kļuva blāvāki, bet, kad 2001.gadā pārnovas sprādziena vilnis sasniedza iekšējo gredzenu, tas atkal kļuva spožs. Triecienvilnis uzkarsēja gāzi, un tā sāka ļoti spēcīgi mirdzēt tieši rentgenstaru diapazonā.
Jaunākie novērojumi liecina, ka triecienvilnis jau ir šķērsojis galvenā gredzena zonu. Astronomi cer, ka tā mijiedarbība ar apkārtējo matēriju palīdzēs izprast vēl agrākas zvaigznes attīstības fāzes, kad tā bija sarkanā milža stadijā.
Čandra teleskops regulārus SN 1987A novērojumus sāka 1999.gadā, tādējādi papildinot Habla teleskopa un citu instrumentu iegūtos datus. Pēdējo gadu laikā novērotājiem ir piebiedrojies arī ALMA masīvs.