Lai arī X9 ir astronomiem labi pazīstama un visai daudz pētīta binārā sistēma, tikai 2015.gadā izdevās noskaidrot, ka šis pāris, visticamāk, sastāv no ļoti tuvu esoša melnā cauruma un baltā pundura.
Melnais caurums «aprij» tuvu nonākušu zvaigzni
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Lai izpētītu šīs nianses, astronomi izmantoja Čandras observatoriju, NASA NuSTAR teleskopu un CSIRO Austrālijas Teleskopu kompakto masīvu (ATCA). X9 atrodas lodveida zvaigžņu kopā 47 Tucanae aptuveni 14 800 gaismas gadu attālumā no Zemes.
Pētījumā iegūtie dati norāda, ka sistēmas intensitāte rentgenstaru diapazonā izmainās ar periodiskumu 28 minūtes, kas, visticamāk, ir laiks, kādā baltais punduris apriņķo melno caurumu. Tik īss orbitālais periods nozīmē, ka
melno caurumu no baltā pundura šķir 2,5 reizes lielāks attālums nekā no Zemes līdz Mēnesim.
Tā kā datu izpēte atklāja lielu skābekļa daudzumu sistēmā, astronomi sliecas domāt, ka zvaigzne, kuru lēnām patērē melnais caurums, ir baltais punduris.
Autors: Rentgenstari: NASA/CXC/University of Alberta/A.Bahramian et al.; Ilustrācija: NASA/CXC/M.Weiss
Lai arī baltais punduris šobrīd negrasās «iekrist» melnajā caurumā, ātrums, ar kādu tas zaudē masu, varētu nozīmēt, ka laika gaitā šīs zvaigznes atliekas vienkārši izzudīs.
Melnais caurums zvaigznes matēriju izstiepj kā spagetti un lēnām ievelk akrēcijas diskā,
pēc kura tā nonāk aiz notikumu horizonta.
Kā melnais caurums ir ticis pie tik cieša sabiedrotā? Viena no hipotēzēm varētu būt, ka melnais caurums ietriecies sarkanajā milzī, kurš sadursmes rezultātā ir zaudējis ārējos atmosfēras slāņus un tie izmesti no sistēmas. Atlikusī sarkanā milža masa ir izveidojusi balto punduri, kas sācis riņķot ap melno caurumu. Laika gaitā tā orbīta ir kļuvusi arvien ciešāka, zaudējot enerģiju gravitācijas viļņu veidā, līdz melnais caurums sāka vilkt matēriju no baltā pundura.
X9 radītie gravitācijas viļņi ir pārāk vāji, lai tos varētu uztver ar šobrīd pieejamajām tehnoloģijām uz Zemes.
Tādus varētu reģistrēt ar nākotnē iecerētajām gravitācijas viļņu observatorijām kosmosā.
Otra iespēja, kuru gan pētījuma autors uzskata par maz ticamu, ir, ka baltā pundura kompanjons nav melnais caurums, bet gan neitronu zvaigzne. Šā scenārija gadījumā, neitronu zvaigznei piesaistot matēriju no baltā pundura, palielinās tās rotācijas ātrums, sasniedzot pat vairākus tūkstošus reižu sekundes laikā. Tie ir tā dēvētie milisekundes pulsāri.
«Mēs turpināsim vērot šo bināro sistēmu, jo pagaidām zinām pārāk maz par šādu ekstrēmu savienību uzvedību,» teica pētījuma līdzautors Vlads Tudors. «Mēs analizēsim arī citas lodveida zvaigžņu kopas mūsu galaktikā, lai meklētu vēl kādus šādu ciešo sistēmu paraugus.»